“Vīrieši bez sievietēm”, Haruki Murakami

Cik dzīve ir savāda! Te tu iedomājies, ka kaut kas ir ārkārtīgi spožs, esi gatavs atteikties no visa, lai to iegūtu, bet, kad pagājis nedaudz laika un tu paskaties uz to no cita leņķa, krāsas ir neticami izbalējušas. Ko es tajā vispār saskatīju, to vairs nesaprast.

Murakami.jpg

“Vīrieši bez sievietēm”, Kriša dāvinājums, nostāvēja manā grāmatu plauktā aptuveni piecus mēnešus, līdz sajutu, ka tās laiks ir pienācis. Ar Murakami draudzējos jau krietni sen – kopš pirmajos pēcvidusskolas gados viņa grāmatas netīšām atklāju Ventspils bibliotēkas plauktos. “Norvēģu koks”, “Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules” bija pirmās, kuras mani pilnībā apbūra un es meklēju vēl un vēl. Lasīju, ko vien bibliotēka man varēja piedāvāt un izlasīju visu, kas tajā brīdī bija latviski iztulkots. Pēc tam vairākus gadus Murakami vairs neienāca manā pasaulē un es viņu, nez kādēļ, sajutu kā Koelju tipa rakstnieku. Varbūt tādēļ, ka arī mūsu pusē viņš beidzot bija kļuvis par kulta rakstnieku un man vienmēr ir bijusi mentāla alerģija pret bara instinktu. Tomēr, Murakami kvalitāti tas, protams, nebija mainījis itin nemaz. Šogad esmu izlasīju divas no “18Q4” triloģijas grāmatām un nu arī šo silto, neparasto stāstu krājumu.

Kļūt par vīriešiem bez sievietēm ir pavisam vienkārši. Tu patiesi mīli kādu sievieti, un tad viņa kaut kur pazūd.

Turpināt lasīšanu ““Vīrieši bez sievietēm”, Haruki Murakami”

“Pēcjēzus vecuma sviests”

Labs dzejolis jau ir tāds, kuru izlasot dvēsele sadalās drumslās kā kautiņā pret galvu sašķaidīta alus pudele.

Nedēļā, kuras nogalē solījās iestāties mans Jēzus vecums, kā dāvanu no Kriša saņēmu šo nelielo, patīkamos toņos ievākoto, MANSARDA izdoto grāmatu. Pirms tam par grāmatu zināju trīs lietas – tās autors ir dzimis un audzis tai pašā pilsētā pie jūras, kurā es; foto, kas redzams uz grāmatas vāka nav fotomontāža, bet īsta autora pelde ziemā; skaidrs, ka saturs atspoguļo to, ko Oskars Vizbulis piedzīvojis pēc tā vecuma, kurš teju bija jāpiedzīvo man. Biju arī lasījusi pāris slavinājumus autora prozai manā iecienītākajā soctīklā GoodreadsBet, neatkarīgi no jebkura iepriekšminētā fakta, zināju, ka grāmatai jāķeras klāt pēc iespējas ātrāk. Tieši tikko biju nobeigusi Rebeku un manas rokas bija brīvas.

Mēs bijām apsēsti ar dažādām tenkām, un viena no tām bija šāda: kad morgā uzšķērž nelaimīgi iemīlējušamies pašnāvnieka vēderu, no tā izlido tauriņi. Pēc stundām, kad skolotāji prasīja, kur mēs tik steidzīgi dodamies, atbildējām, ka skrienam vērot tauriņus.

Tātad. Es sāku lasīt – vienu, otru stāstu un tie mani neuzrunāja. Tur kaut kas notika, kaut kas varbūt lika pasmīnēt (ne smieties), ik pēc aptuveni piecām lapām gadījās kāds atzīmēšanas vērts citāts, bet kopumā es nesapratu, par ko gan šis darbs būtu pelnījis prozas debitanta nomināciju (kā biju lasījusi kādā komentārā). Kad ieminējos Krišam, ka man nepatīk, ka neredzu grāmatā nekā īpaša, viņš noteica, ka tas droši vien tāpēc, ka vēl neesmu sasniegusi īsto vecumu. Taisnība – līdz trīsdesmit trešajai dzimšanas dienai viena vēl bija palikusi.

20190812_124935oo

Fricis labi apzinājās, ka, tikai atrodoties nepazīstamā vietā, cilvēks nonāk tādā situācijā, it kā viņam no miesas būtu nodīrāta āda. Viņš kļūst tik jūtīgs, ka spēj pamanīt sevī vissmalkākās personības īpašības.

Bet tad pamazām atnāca stāsts par čigāniem. Nu un tur jau es esmu bijusi. Kad mācījos pamatskolā, arī Dolārs vēl bija tikai puika; es biju redzējusi zirgus ja ne viņu virtuvēs, tad sētās gan. Protams, ka autors nevienā brīdī nepiemin pilsētu, kurā viņa čigāni dzīvojuši, bet es viņus atpazinu. Es beidzot pamanīju Vizbuļa stāstītajā to realitātes un humora devu, kas mani uzrunāja.

Turpināt lasīšanu ““Pēcjēzus vecuma sviests””

Raimonda Kaugvera “Četrdesmit sveces”

Ja gribam saglabāt savu tautu, tad mutē jāizmanto tikai ēšanai un darbam – klusi un neuzkrītoši.

“Četrdesmit sveces” ir Mansarda izdota un Guntara Godiņa tulkota igauņu rakstnieka grāmata, kurā ir pateikts tik daudz, ka to nav iespējams izstāstīt mazā bloga ierakstā. Un ja būtu, es to nemaz neprastu – pieeja, kādā to dara Kaugvers, ir apbrīnojama, bieži tik vienkārša, ka kārtējo reizi liek saprast, ka nav nekā vērtīgāka par izstāstītu patiesību. Redzēt nozīmīgus sīkumus, kuriem neievērotiem mēdzam paiet garām, redzēt lielas lietas tik nozīmīgas, cik tās patiesībā ir, lai arī pieraduma pēc kļuvušas pavisam ierastas.

Kapsēta ir kliedzošā pretrunā ar pilsētas vispārējo nevīžību, un es īgni domāju par to, kāda velna pēc mēs tik pedantiski rūpējamies par mirušajiem? Cik nekonsekvents ir cilvēks! Kur te loģika? (..) Vai vienīgi nāve cilvēku padara par varoni?

Sveces

Viss stabilais un nemainīgais ir garlaicīgs un pelēks. Dari, ko gribi, cilvēku padara interesantāku viņa netikumi, nevis tikumi. Tikumi ir vispārēji, mūžīgi, jebkuram vieni un tie paši. Vienīgi netikumi ir dažādi, katram cilvēkam tos vajag jaunus un kārdinošus.

Turpināt lasīšanu “Raimonda Kaugvera “Četrdesmit sveces””

Andras Rušmanes “Vienpatnieki”

Lai, nedod dievs, nepaliktu vienas? Vai asaras pārī ir labākas par smaidu vienatnē?

“Vienpatnieki” iepazīstina savu lasītāju ar jaunu sievieti Ramonu – viņas skaistumkopšanas biznesu un sapni atgriezties bērnības mājā. Ramonas pašpietiekamība un pedantiskums ļauj viņai baudīt dzīvi un justies tajā ērti, esot vienatnē un neilgojoties pēc kāda, kas šo pašesamību traucētu un, viņasprāt, traumētu. Tāpat grāmata stāsta par otru vienpatnieku – jaunu vīrieti Gabrielu, kurš arī izvēlējies būt laimīgs esot tikai pats savā sabiedrībā, iemācījies neizrādīt savas emocijas, jo reiz stipri ticis sāpināts.

Vienpatnieki

Ja nu tu kļūdies? Ja tavs pašvērtējums ir pārspīlēts un nepamatots un patiesībā apkārtējie tevi uztver kā garlaicīgu, neveiksmīgu īgņu, kura aizbiedējusi pielūdzējus? ja nu spogulis rāda greizi un tu patiesība esi pārziedējusi pujene? Ja pienāks laiks, kad nožēlosi neizmantotās iespējas , un vienatne patiešām reiz pārvērtīsies vientulībā? Ko tad?

Abus saved kopā lauku māja, kuru, sapņa vadīta, Ramona iegādājusies, bet mantojuma ceļā tā nonākusi pie Gabriela. Sākas klusa cīņa, kurā neviens no iesaistītajiem, īpašniekiem negrasās atkāpties un padoties. Skaidrs, ka paralēli nesaskaņām, abi vienpatnieki atrod kopīgu valodu, kuras pamatu veido jauno cilvēku uzskati par dzīves pamatvērtībām darbu un katra iekšējo pasauli, kuras, nepārsteidzot, ir krietni līdzīgas.

Turpināt lasīšanu “Andras Rušmanes “Vienpatnieki””

Beigbedera “Ekstazī stāsti”

Viena no meičām vagīnā iebāzusi marķieri. Notupusies viņa ar klēpi raksta uz papīra lapas. Pēc pāris minūtēm šādas sarežģītas vingrošanas viņa pieceļas un pavēcina lapu, uz kuras rakstīts: “Welcome!”. Frederiks ar prieku secina, ka rakstītajam vārdam vēl ir nākotne. Tāda līmeņa izpildījums grāmatu izstādē gūtu grandiozus panākumus!

Lūdzu, šeit ir lieliska ideja tam, kāpēc grāmatu izstādi apvienot nevis ar izstādi Skola, bet gan ar Erotu. Frederiks Beigbeders dod skaidrus mājienus, ka šādi varētu pārsteigt apmeklētājus gan vienas, gan otras izstādes ietvaros. Pieslēdzoties autora iztēlei (vai piedzīvotai realitātei?) lasītājam, iespējams, zūd absurduma robežas.

20190331_113703o

Baudai ir kāda priekšrocība. Pretēji laimei, tā vismaz pastāv.

Malkoju Four Rouses, atverot šo ierakstu par mazo, košo grāmatu. Konkrētais burbons gan nereti parādās Haruki Murakami darbos, savukārt, atklāti izaicinošais francūzis Beigbeders šoreiz raksta par apaļu, zaļganu tableti, kura maksāja simt piecdesmit franku un ir iepakota ar glanci. Mūsdienu valūtā šīs tabletes toreizējo vērtību vairs nebūtu vērts mērīt, jo “Ekstazī stāstus” Biegbeders sarakstījis aptuveni pirms 20 gadiem un grāmatas izdošanas gadā Francijas franks uz visiem laikiem tika aizstāts ar eiro. Mazās mīlestības tabletes stāstu grāmata līdz šim bijusi vienīgā Beigbedera grāmata, kura nav tikusi tulkota latviešu valodā. Tas beidzot noticis jauno tulkotāju meistardarbnīcā 2013. gadā, līdz 2017. gadā grāmatu izdevis apgāds “Mansards”.

Turpināt lasīšanu “Beigbedera “Ekstazī stāsti””

“Pele slazdā”. Hermanis Paukšs

Mēs reti aptveram savas dabas duālismu: no vienas puses, mēs neapšaubāmi esam dzīvnieki ar tiem raksturīgajām afektīvām reakcijām, no otras puses, spēja domāt ir izkropļojusi mūsu dabiskumu, vienlaikus pavērdama iespēju prognozēt mūsu rīcības sekas un ērtāk iekārtoties gan dabā, gan sabiedrībā.

Šādi skan man tuvākais citāts no grāmatas, kas gan patiesībā atrodas nedaudz ārpus paša romāna, izskanot tā noslēgumā – autora pēcvārdā. Citāts, kurš raksturo “Peles slazdā” izspēlēto tēmu un ļauj padomāt par to, kāda ir mūsu pašu daba. Un bērni, kuru uzvedība nedrīkst nobīdīties ne soli no tā, kā noteikts nerakstītajā dzimtas bērnu pareizas uzvedības grāmatā – kādi viņi izaug?

VR_pele_slazda (1)

Hermanis Paukšs ir uzrakstījis sirsnīgu un savu kārtējo neapšaubāmi humoristisko stāstu, kurā lasītājam satikt kādu daļu sevis paša, savas ģimenes, vai arī vienkārši nopriecāties, ka par šādu pieredzi var lasīt vien grāmatā. “Pele slazdā” stāsta par vidusskolnieci Agnesi, kuras stingrie vecāki, kuri, pašuprāt, meiteni audzinājuši neapšaubāmi pareizi, dodas gada garuma peļņā uz ārzemēm. Šī iemesla dēļ Agnesei tiek sameklētas pagaidu mājas pie bargā tēvoča Rolfa, kuru vecāki redz kā pašas izcilības un bardzības paraugu, savukārt, meitene, kā lielāko biedu, kāds vien pasaulē iespējams.

Turpināt lasīšanu ““Pele slazdā”. Hermanis Paukšs”

Noras Ikstenas “Esamība ar Regīnu”

Lietus gāza tik zvērīgi balts. Debesis bija tik zvērīgi melnas.

Grāmata, kura manās mājās jau bijusi ilgu laiku. Reiz, kad strādāju grāmatnīcā, nopirku to mammai. Tas bija gadus septiņus atpakaļ un tobrīd man šķita, ka Noras Ikstenas rakstītais mani neieinteresētu. Man neienāca prātā, ka tā Regīna, kas minēta grāmatas nosaukumā un, kuras esamība vijas tai viscaur, ir tā pati Ezera, kuras vēstules reiz lasīju vākos iesietajā “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis” un atradu tajās daudz no sevis.  Kurās ikkatrs, kas reiz bijis iemīlējies, sevi var tur atrast. Reiz, kad atkal aizbraucu pie mammas ciemos, pārskatīju viņas grāmatu plauktus, redzēju, ka tur blakus stalti stāv divas “Esamības ar Regīnu”, un vienu paņēmu sev.

Tava doma jau pārģērbusies manos vārdos, un tagad man grūti nošķirt, kur beidzies Tu un sākos es. Jo vairāk Tu attālinies no manis, jo vairāk tava balss pārtop par atbalsi manī.

20181216_111747oo

Grāmata ir izdota 2007. gadā, 5 gadus pēc Regīnas Ezeras nāves. Noras Ikstenas pieraksti, ejot, dzīvojot cauri Ezeras dzīvesstāstam, darbā mijas ar pašas Regīnas rakstīto. Iesākumā rūpīgi piefiksēju, kurā gadā konkrētais ieraksts ir tapis un kura no dāmām ir tā autore, tomēr ar laiku es sāku ļaut visam saplūst kopā, nešķirojot, jo Regīnas esamība galu galā bija tikai viena un pilnīga. Katrs dienasgrāmatas tipa ieraksts ir fiksēts ne tikai ar konkrētu gadu un datumu, bet arī dabas uzvedību konkrētajā dienā, kā piemēram, Svaigs rīts; Dīvains, nenoturīgs vasaras vakars, ducina, velkas uz lietu vai Kaijas turpina kliegt.

Turpināt lasīšanu “Noras Ikstenas “Esamība ar Regīnu””