Regīna Ezera “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”

Vakarnakt es apskaudu pat priekšmetus, kuriem pieskārās Tavas rokas. Ko Tu esi izdarījis ar mani?

Sena grāmata. Manā pasaulē sena. Izdota 2003. gadā un aptuveni tajā laikā arī to lasīju pirmo reizi. Kā grāmatas priekšvārdā raksta tās sakārtotāja Aija Vālodze, šī Regīnas Ezeras grāmata citu viņas rakstu darbu vidū noteikti ieņem īpašu vietu, jo tā ir simtprocentīgi īsta. Stāstīta bez izlikšanās un uzspēles.

20180501_173921oo

Šī ir grāmata, kura, manuprāt, ļoti ietekmējusi manu rakstības stilu. Kad tā reiz nonāca manās rokās, šķiet, no Ventpils bibliotēkas plauktiem, kļuvu ar to pilnībā aizrauta, cik patiesa, dziļa un sāpīga tā ir.

Visa grāmata ir kā monologa saruna ar otru cilvēku. Tā ir absolūta atklāšanās un izģērbšanās tā otra priekšā. Dvēseliska, man gribas teikt, arī fiziska izģērbšanās. Vienīgi – otrs cilvēks, šajā gadījumā vīrietis, kam autore to rakstījusi, to nekad neuzzina. Kad šādā veidā esmu rakstījusi pati, saucu tās par nekad nenosūtītajām vēstulēm, un tādas tās ir arī Regīnai Ezerai – vēstules, kas rakstītas, bet nekad neieraudzījušas adresātu.

Es nevaru Tevi iedomāties kliedzam. Es nevaru iedomāties Tevi netīru. Es nevaru iedomāties Tevi melojam. Manās acīs Tu esi gan reāls, gan nereāls, citāds nekā visi pārējie cilvēki uz zemes.

Septiņu gadu garumā autore rakstījusi vēstules vīrietim, tās vienmēr paturēdama pie sevis. Viņa gan min, ka tās drīzāk bijušas vēstules viņai pašai. Vīrietis, reāls cilvēks, kura vārdu lasītājs neuzzina, tobrīd bijis sabiedrībā plaši pazīstams cilvēks, savukārt, pati autore – precējusies trīs bērnu māte.

Simtkārt esmu vēlējusies, lai tas, kas mani saista ar Tevi, ziplēnētu, sadruptu. Bet, ja būtu piepildījusies šī mana kvēlā vēlēšanās, es būtu kļuvusi nabaga.

Pati bieži esmu piedzīvojusi laika nozīmi un tā svarīgumu. Sagruvušai iekšējai pasaulei tieši tas ir īstais glābiņš, lai arī pati gaidīšana ir mokoša. Tomēr sagaidītais atvieglojums ir kā silts bezmākoņu rīts pēc savos aukstajos sviedros mētāšanās pilnas nakts.

Es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, lai pienāktu diena, kad varēšu sastapties ar Tevi, sirdij nenodrebot – kā es sastopos ar desmitiem un simtiem citu cilvēku. Es gribu, lai pienāk diena, kad es varēšu raudzīties Tavā sejā un izbrīnā sev jautāt: vai tiešām es reiz esmu Tevi mīlējusi? Kāpēc? Par ko? Lai slavēta šī diena – diena, kura pienāks!

Varbūt, ka šī bija grāmata, kura man pirmo reizi atklāja to, ka ilgu piepildīšanai nav jābūt mērķim. Ilgas ir process, laika posms, kurš jau dara savu darbu, esot aktīvs. Nereti piepildījums nes sev līdzi arī vilšanos.

Patiesībā laime ir mākonis. Mēs katrs saredzam tanī, ko vēlamies. Un iztālēm no apakšas mākonis liekas kaut kas stabils un tvirts. Bet tad tas nolīst un ir tikai parasts ūdens. (..) Visskaistākie mākoņi ir pa gabalu.

Viss reiz beidzas. Viss iet uz apli un līdz ar vienām beigām nāk kā cita sākums. Ar sāpēm cīnīties nevar, bet var atrast īstos cilvēkus un īsto literatūru. Kā mīkstinājumu.

Varbūt skaists ir tikai tas, kas neaizsniedzams? Varbūt mūžīga ir nevis pati laime, bet laimes alkas?

Kā reiz teica viens apbrīnojams mūziķis – “Ja esi bijis iemīlējies, tu pie šitā piedursies”*. Lūk, to pašu es varu teikt par šo mazo rozā grāmatiņu.

 

*Nātre ar dziesmu "Es iemīlējos tavā draudzenē"; Piedurties - slenga vārds, kurš apzīmē aizrautīgu iepatikšanos, kaut kā sev interesanta atklāšanu.

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s