Aivars Eipurs “Minimas jeb zemestrīce zābakā”

Šī ir Aivara Eipura otrā minimu grāmata. Manuprāt, lielisks žanrs, kas rada literatūru ātri un viegli uztveramu. Starp citu, tieši šajos vākos var atrast mazu stāstu (jeb minimu) par autora pseidonīmu – Eduards Aivars.

“Es radīju minimu kā literāru žanru, jo tādi apzīmējumi kā refleksija, miniatūra vai maksima derēja tikai dažos gadījumos. Minimas ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet notikumi un izdoma. Šeit es rādu publikai nejaušu savas sirds portretu.”

eiours

Šī ir ceļa grāmata. Lieliska grāmata, ko lasīt, esot ceļā – garākā, īsākā, pat saraustītā. Garākā ceļā esot vienīgais mīnuss varētu būt tāds, ka aptrūktos lasāmā, jo grāmata nav bieza, kā arī reti kad aizpilda pilnas lapaspuses. Toties tieši šī iemesla dēļ noder, piemēram, esot pilsētā, aktīvā kustībā, dažādos pārvietošanās veidos, kā to ikdienu dzīvoju es pati. Domu pazaudēt nav iespējams, toties iespējams iegūt smaidu uz lūpām. Es vairākas reizes ieguvu pat skaļus smieklus, kas dabīgi izlija no manis, lasot minimas mājās, darbā vai “Spiikiizi” telpās. Varētu šķist, ka tobrīd lasu komēdiju, tomēr es vienkārši lasīju dzīvi. Mans pats mīļākais gabals bija par speķi. Izlasiet, mēs visi tur esam bijuši 🙂

Maija Laukmane man uzdāvināja rozā šķīvi. Es ēdu no tā saldumus. Pēc tam mazgāju. Šķīvis lobījās kā Švankmajera multenē. Domāju, ka jūtu prātā. Taču nē – rozā papīrs izrādījās iesaiņojums.

Jāatzīst, ne katrs to tā prastu pasniegt kā Eipurs, viņš ir īsts meistars. Kā arī viņa personība neapšaubāmi ir tā, kas, iespējams, citiem vienkāršas dzīves sitācijas, viņam rada amizantas un ironiskas.

Agrāk es apstājos parunāties, tagad bieži tikai pamāju. Nekā personīga, bet arī nekā lieka.

eipurs2

Sēžam pie studiju biedrenes pirtī Iecavā. Viņas vīrs saka vienam no mums: – Nu, nevar būt, ka tu nesvīsti. Tu svīsti. Vienkārši te ir pārāk silts, un tu nožūsti.

Šķita amizanti, ka autors šai grāmatā paironizē arī par savu pagātni, kad bijis alkoholiķis. Viņš to nekad nav noliedzis un šobrīd vienkārši pastāsta dažus gadījumus, ko pieredzējis šai laikā un arī tādus, ko piedzīvojis alkohola sakarā kā atturībnieks.

Sapnī redzu, ka man pārpildītā tramvajā pazudis mētelis. Nē, re, kur tas zemē guļ. (..) Man tur kabatā svarīga zīmīte, kuras saturu neatceros. Lūdzu vīram, kurš pacēla, lai izņem zīmīti un nolasas skaļi. Viņš atloka un svinīgā balsī nolasa: “Šņabis ir garšīgs.”

Es nosauktu šo par izklaides grāmatu, kas cilvēku tukšu tomēr neatstāj. Man minimas lika padomāt par sīkumiem, ko, iespējams, nepamanu savā ikdienā. Minimas, manuprāt, parāda, ka cilvēks pats veido savu vidi, vadoties pēc uztverēm un tā, no kāda rakursa uz notikumiem paskatās. Gluži kā šai dziesmas citātā: “Kā sevi noskaņo, tā arī jūties. Padungo labā līdzi, nekā pūties”*.

Ar fotogrāfēšanu nav nekādi joki. Vispirms jāskatās tikai ar acīm. Jāieslēdz sirdī, un tikai tad jāfotogrāfē, ja nepieciešams.

Ar smaidu gaidām trešo minimu grāmatu, cik man zināms, tā esot jau ceļā.

 

*Gustavo dziesma "Dungojamā" no albuma "Pa pāris pantiem / Viesības viesnīcā"

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s