Ingas Žoludes “Materia botanica”

Karstums šeit ir kā pirtī. Ļoti mitrs. Varētu cerēt uz vēsumu naktīs, bet atnāk tikai vēsums, naktis vienmēr izpaliek. Tās ir baltas. Un es nesaprotu, kad ir laiks iet gulēt.

Tas bija pirms vairākām nedēļām, kad Inga Žolude uzaicināja mūs, savu Literārās akadēmijas izlaiduma grupu, uz savas jaunākās grāmatas atklāšanas pasākumu Nice Place Telpā. Zināju, ka šī būs retā grāmata, kuru nopirkšu tās atklāšanas dienā, vēl nelasījusi un nezinot tās saturu. Dienas grāmatas izdotā “Materia botanica” pasākuma vakarā satiku Agri, kurš man atklāja, ka grāmata sevī ietver ne tikai rakstnieces jaunāko romānu, bet arī tā priekšteci – “Siltu zemi”, kas ir rakstnieces pirmais romāns, līdz šim joprojām nelasīts.

Es vairs necīnos ar tiem, kas mani nesaprot. Nesapratīs. Uzlauž vissvētākās durvis manī, pēta manu dzīvi, tad saka, ka nesaprot mani, ka viss manī ir nepareizs.

20181202_092903oo

Līdz šim Ingas Žoludes grāmatas esmu lasījusi ar baudu un aizrautību. “Sarkanajiem bērniem” pieķēros, kad, ciemojoties pie brāļa, pamanīju to viņa sievas grāmatplauktā. Paņēmu savās rokās, atšķīru, iesāku lasīt un nespēju vairs apstāties. Tas bija lielisks darbs, kuru apēdu vien dažu dienu laikā. Nedaudz vēlāk manās rokās nonāca “Mierinājums Ādama kokam” – krājums, kurš dziļi un valdzinoši izstāsta dzīvi, nāvi un mūs pašus.

Ceru, ka viņa man apniks, tā vismaz būtu vieglāk.

“Materia botanica” vākos ir ietverti divi romāni, kuri turpina viens otra tēmu. Lasīju tos vienu pēc otra, tomēr kā atsevišķus darbus. Abus romānus vieno ģimenes saites, stipra mīlēšana, nepārtraukti meklējumi, tomēr valodas plūdumā un grāmatas varoņu raksturu izmaiņās es sajutu to desmit gadu starpposmu ar kādu šie romāni sarakstīti. Šķita, mainījusies un augusi ne tikai Daniela, Nellijas, Līvas pasaule, bet arī pašas rakstnieces Ingas Žoludes. Dažbrīd radās sajūta, ka es lasu viņu pašu, ka tie vairs nav tikai grāmatas varoņi, bet patiesa dzīves pieredze, ierakstīta melniem burtiem baltās lapaspusēs. Un vismaz daļa patiesības tajā noteikti ir.

Viņa uzliek aukstas rokas uz maniem gurniem, it kā es būtu sieviete, nevis viņa. Viņa noskūpsta manas lūpas, manu sirdi un manu locekli. Mana svētā trīsvienība vai varbūt viņas. Es vairs nezinu, kas kuram pieder.

“Siltas zemes”radīja košus un siltus iespaidus. Apbrīnojami plūstoša un dzīva valoda. Viss stāsts uzrakstīts gluži kā vienā elpas vilcienā, kaut tā varoņi elpo katrs savā ritmā. Ģimene, kura paliek vienota, par spīti klusēšanai un šķietamajam tukšumam, kaislības, kuras nepārtraukti mijas ar dabu, siltu zemi, spītējot pasaules likumiem. Nepārtraukta sevis meklēšana citos cilvēkos, citās miesās, to savienošanās un šķiršanās. Un atgriešanās. Siltums saglabājas un zeme vienmēr paliek savā vietā.

Zini, nav nekādas nozīmes, vai tu ej vai paliec, to, kas tev liek iet vai palikt, tu tāpat vienmēr nes sevī. Tas tev liek atgriezties, kad tomēr esi aizgājis, un bēgt, kad esi palicis.

Grāmatas otrajā daļā, šķiet, pieauguši ir visi – grāmatas autore, galvenais varonis. Vairs nav drudžainās nepārtrauktības; joprojām notiek meklējumi, tomēr tie ir mierīgāki un racionālāki. “Materia botanica” atklājas dažu varoņu jaunas rakstura šķautnes, pat gribētos teikt – jauni raksturi un attieksme pret apkārtējo, īpaši – savu ģimeni (jo patiesībā stāsts necik tālu aiz tās neved).

Nebiju dzirdējis mātes balsi mēnešiem, viņa nebija mani tieši uzrunājusi gadiem.

Tēli, grāmatas varoņi – tajos ir ļoti daudz noslēpumu, kurus palīdzēja atklāt viņu rakstītie dienasgrāmatu fragmenti. Ģimenes tēvs, kurš šķietami bija absolūti vienaldzīgs, nekad nerunājot un neizrādot savas jūtas, negaidīti atklāj sirsnību un prieku par savu ģimeni. Tas parāda daudz par mums pašiem līdzās esošajiem cilvēkiem. Mēs neprotam lasīt domas, un nepateiktais neeksistē.

Dienasgrāmatas tur mūsu brūces vaļējas, un ikviens, kas lasa, tām var pieskarties. Dažkārt man šķiet, ka mūsu dienasgrāmatas veido citu pasauli ārpus īstās. Tās ir kā sapnis. Mēs visi sapņojam rakstīdami.

Manuprāt Ingai Žoludei piemīt apbrīnojams vērošanas talants, ko lieliski ataino viņas rakstītais – dažādi sīkumi, vietas, lietas, notikumi, raksturi. Varētu šķist, ka tā ir bagātīga iztēle, tomēr es ticu, ka viņa to visu ir kaut kur ieraudzījusi, atpazinusi par vērtīgu un piefiksējusi. Un patiesība jebkurš šķietams sīkums var izrādīties stāsta vērts – par šo mēs bieži tikām runājuši, studējot pie Ingas. Vērošana ir tā rakstīšanas daļa ārpus fiziskās rakstīšanas un nereti – neaizvietojami svarīga.

Es nenāku mājās dienas trīs. Eju uz baznīcām, apsveru domu iestāties klosterī, lai no manis izdzen visus dēmonus un vēlmi kādu nogalināt, lai no manis izgriež visu, kas liek iedomāties par Vū. Nē, es par to vairs nedomāšu. Atsakos. Atsakos no tēva un māsas. Labāk paskatīšos, kas notiek dzīvē, paskatīšos, kā apkārt cilvēki kustas un elpo. Cilvēki, izrādās, tik ļoti atšķiras cits no cita un nemaz, nemaz nav stulbi.

20181110_094146oo

Sirds atvērusies. Es mīlu mīlu mīlu! Jošī! Līdz kalnu augstumiem un sniegiem, aukstiem un kūstošiem asiņu karstumā, visi šķidrumi karsti manī iekšā, vārās un applaucē. un tad mēs krītam lejā, neauglīgā šejienes zemē, baltā un birstošā. Ūdens ir pārāk sāļš. Saule pārāk karsta.

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s