Lietus gāza tik zvērīgi balts. Debesis bija tik zvērīgi melnas.
Grāmata, kura manās mājās jau bijusi ilgu laiku. Reiz, kad strādāju grāmatnīcā, nopirku to mammai. Tas bija gadus septiņus atpakaļ un tobrīd man šķita, ka Noras Ikstenas rakstītais mani neieinteresētu. Man neienāca prātā, ka tā Regīna, kas minēta grāmatas nosaukumā un, kuras esamība vijas tai viscaur, ir tā pati Ezera, kuras vēstules reiz lasīju vākos iesietajā “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis” un atradu tajās daudz no sevis. Kurās ikkatrs, kas reiz bijis iemīlējies, sevi var tur atrast. Reiz, kad atkal aizbraucu pie mammas ciemos, pārskatīju viņas grāmatu plauktus, redzēju, ka tur blakus stalti stāv divas “Esamības ar Regīnu”, un vienu paņēmu sev.
Tava doma jau pārģērbusies manos vārdos, un tagad man grūti nošķirt, kur beidzies Tu un sākos es. Jo vairāk Tu attālinies no manis, jo vairāk tava balss pārtop par atbalsi manī.
Grāmata ir izdota 2007. gadā, 5 gadus pēc Regīnas Ezeras nāves. Noras Ikstenas pieraksti, ejot, dzīvojot cauri Ezeras dzīvesstāstam, darbā mijas ar pašas Regīnas rakstīto. Iesākumā rūpīgi piefiksēju, kurā gadā konkrētais ieraksts ir tapis un kura no dāmām ir tā autore, tomēr ar laiku es sāku ļaut visam saplūst kopā, nešķirojot, jo Regīnas esamība galu galā bija tikai viena un pilnīga. Katrs dienasgrāmatas tipa ieraksts ir fiksēts ne tikai ar konkrētu gadu un datumu, bet arī dabas uzvedību konkrētajā dienā, kā piemēram, Svaigs rīts; Dīvains, nenoturīgs vasaras vakars, ducina, velkas uz lietu vai Kaijas turpina kliegt.
Gaiss ir aicinošs un smaržīgs, gaiss ir trausls un caurspīdīgs, gaiss smaržo kā izmazgāts linu palags, gaiss ir neaprakstāms. (..) Tas ir tikai autobuss, ko viņi gaida, tikai viens neliels laika nogrieznis, sprīdis, ikdienišķa darbība, bet – kā to visu aprakstīt?
Grāmata, kuru man gribas citēt, citēt un citēt. Regīna Ezera bija rakstniece viscaur, tā bija visas viņas būtība, visa viņas esamība. Viņas dienasgrāmatu ieraksti, viņas ikdiena, viņas liktenis, viņas rakstniecība, kas atspoguļojas ikkatrā sīkumā, kuri ved viņu cauri dzīvei. It viss viņas dzīvē bija pakļauts vienam mērķim – strukturēt, pierakstīt dzīvi prozas vajadzībām. Viņa neļāvās dzīvei pašai par sevi, nedzīvoja sev, bet dzīvoja saviem darbiem, savai rakstniecībai, it visur saskatot krāšanai vērtīgu vielu. Un viņa krāja. Dzīves notikumi bija tikai iegansts, lai tie pārtaptu kādā aprakstīšanai vērtā notikumā. Un tos viņa saskatīja nepārtraukti un sev visapkārt.
Zini, kad es redzu ejošu vilcienu, man bieži vien ienāk prātā, ka starp visiem cilvēkiem ir vismaz viens, kas brauc pretim savai laimei.
Iesākumā mani sajūsmināja tas, cik daudz šajā grāmatā atradu no sevis. Vēlāk tas mani sāka biedēt. Grāmata parāda lasītājam rakstnieces likteni un lasot es iedomājos, vai arī cilvēkiem, kuri neraksta paši, autores piezīmes šķistu tik ļoti precīzas un nozīmīgas, kā tās šķiet man. Stāsts ir biogrāfisks un atspoguļo Regīnes Ezeras dzīvi, iesākot to gan ar viņas nāvi, gan piedzimšanu.
Vienīgais, kas attaisno pie rakstāmgalda nokvernētās stundas, šos apskricelētos papīrus, ir retie iedvesmas brīži. (..) Tevī viss skan un dzied. Tu piecelies nomocīts, noguris, salauzts un laimīgs.
Grāmata stāsta par dzīvi, mazāk par nāvi, vairāk par vecumu un, nenoliedzami, arī par mīlestību. Regīna mīlēja, tomēr tas neatnesa laimi viņas dzīvē.
Vienmēr samīlos kādā un nostrādāju muļķības. Pēc tam plēšu matus, mēģinu stāvēt uz galvas un pat staigāt pa ūdens virsu, labi zinot, ka tas ir neiespējami.
Kas viss ir pagājis un tev ir palaimējies palikt dzīvam, tu visu atceries itin kā no malas. Vai tā bija mana mute, kas to teica, vai tā bija mana sirds, kas sāpēja un gavilēja, vai tās bija manas rokas, kas liegi pieskārās?
Bet literatūra, pirmām kārtām, ir sirdsapziņa. Un, otrām kārtām, tā ir ideja. Un, trešām kārtām, – filozofija. Un, ceturtām kārtām, – šķīstīšanās. Un, piektām kārtām, – bauda. Un, sestām kārtām, – rotaļa. Un, septītām kārtām, – noslēpums.
“Esamība ar Regīnu” papildināta ar krietnu bilžu kolekciju no ģimenes personīga arhīva. Grāmata stāsta par rakstnieces dzīves spožumu un postu, par ziedu laikiem un nabadzību, prieku un nolemtību. Izlasīšanas, iepazīšanas vērts stāsts.
Kādreiz kritiķu pārmetumi rakstniekam, ka viņš, sak, visu mūžu raksta par vienu un to pašu, ir līdzīgi pārmetumiem, ka cilvēks visu mūžu staigā ar vienu un to pašu seju, jo viņš var mainīt drānas, bet seju mainīt viņš nespēj.
Grāmatu smarža 