“Pele slazdā”. Hermanis Paukšs

Mēs reti aptveram savas dabas duālismu: no vienas puses, mēs neapšaubāmi esam dzīvnieki ar tiem raksturīgajām afektīvām reakcijām, no otras puses, spēja domāt ir izkropļojusi mūsu dabiskumu, vienlaikus pavērdama iespēju prognozēt mūsu rīcības sekas un ērtāk iekārtoties gan dabā, gan sabiedrībā.

Šādi skan man tuvākais citāts no grāmatas, kas gan patiesībā atrodas nedaudz ārpus paša romāna, izskanot tā noslēgumā – autora pēcvārdā. Citāts, kurš raksturo “Peles slazdā” izspēlēto tēmu un ļauj padomāt par to, kāda ir mūsu pašu daba. Un bērni, kuru uzvedība nedrīkst nobīdīties ne soli no tā, kā noteikts nerakstītajā dzimtas bērnu pareizas uzvedības grāmatā – kādi viņi izaug?

VR_pele_slazda (1)

Hermanis Paukšs ir uzrakstījis sirsnīgu un savu kārtējo neapšaubāmi humoristisko stāstu, kurā lasītājam satikt kādu daļu sevis paša, savas ģimenes, vai arī vienkārši nopriecāties, ka par šādu pieredzi var lasīt vien grāmatā. “Pele slazdā” stāsta par vidusskolnieci Agnesi, kuras stingrie vecāki, kuri, pašuprāt, meiteni audzinājuši neapšaubāmi pareizi, dodas gada garuma peļņā uz ārzemēm. Šī iemesla dēļ Agnesei tiek sameklētas pagaidu mājas pie bargā tēvoča Rolfa, kuru vecāki redz kā pašas izcilības un bardzības paraugu, savukārt, meitene, kā lielāko biedu, kāds vien pasaulē iespējams.

Pirms došanās pie tēvoča Rolfa māte viņu bija sabarojusi kā uz kaušanu, lai meita ciemos neizrādītu pārmērīgu rijību un tādējādi nesabojātu maz ticamo, tomēr iespējamo pozitīvo iespaidu par sevi.

Grāmatas 1. daļas Briesmonis garumā vecāki nepārstāj šaubīties par to, vai pastāv iespēja, ka tēvocis Ralfs varētu palikt apmierināts ar viņu meitas uzvedību, “(protams, ja viņš piekritīs Agnesi paņemt pie sevis)”. Savukārt pati meitene nepārstāj šausmināties par viņai nolemto likteni, prātodama, ka pakāršanās būtu nesalīdzināmi vieglāks risinājums, kā pārvākšanās pie šī briesmoņa.

Nav izslēgts, ka Agnese tur saplēsīs kādu vāzi, izsitīs kādu logu, salauzīs vismaz pāris krēslu un varbūt pat dīvānu, kā arī, aizmirsusi aizvērt krānu, applūdinās visu māju.

Luteklīte ir grāmatas 2. daļas nosaukums, kurš, manuprāt, ļauj izteikt skaidrus minējumus par šausmu pilnā stāsta turpinājumu. Šeit pele pamazām pārtop par pelnrušķīti. Agnese, par spīti savām bailēm un iekšējai cīņai, izlaužas no slazda, aiz kura robežām vairs neeksistē skaidri zināmie, ieslodzījumā piedzīvotie ierobežojumi.  Viņa nokļūst citādā, peli cienošā pasaulē – sākas pelnrušķītes piedzīvojums pilī un krāšņu tērpu parādē.

Kad kūka būs apēsta un galdā tās vieta parādīsies kartupeļu mizas, ēdīšu tās. Visa nelaime ir manās smadzenēs. Ēzdama kartupeļu mizas, es klusībā ilgojos pēc kūkas, un tas ir normāli, bet kāpēc, ēzdama kūku, es jūtos vainīga un tramīgi atskatos uz kartupeļu mizām?

Grāmatas 3. daļa vēsta par Atgriešanos. Pavisam citādu, kā būtu varējis likt domāt “Peles slazdā” sākums. Šeit lasītājam nu beidzot ir iespēja atklāt, kāpēc pils briesmonis patiesība ir tik briesmīgs un kur līdz šim slēpusies viņa patiesā būtība. Iespēja aplūkot teatrālas ainas, kurās pelēkā pele pēkšņi sāka dancot pa galdu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, pārtopot par fūriju. Iespēja redzēt, vai peles vecāki paši saskatīs slazda robežas un vai paliks tajā mūžīgi.

“Pele slazdā” ir absolūti izklaidējoša literatūra, bez ierastās sevis un jaunas pasaules meklēšanas. Ar humoru uzrakstīts stāsts, kurā autora tuvā draudzība ar dramaturģiju veidoja patīkami teatrālas ainas un dialogus. Manā pasaulē šī grāmata aizceļoja no patīkamām asprātībām līdz dažām banalitātēm un tad atkal atpakaļ. Dažbrīd radās sajūta, ka grāmata ir kārtējais (klišejiskais) atgādinājums, ka mums katram jāsaka tas, ko patiešām jūtam un domājam, lai nepazaudētu savu patieso laimi.

Es smējos, tad dusmojos un, galu galā, atviegloti nopūtos, kad grāmata bija cauri.

 

 

 

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

Komentārs par ““Pele slazdā”. Hermanis Paukšs”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s