Andras Rušmanes “Vienpatnieki”

Lai, nedod dievs, nepaliktu vienas? Vai asaras pārī ir labākas par smaidu vienatnē?

“Vienpatnieki” iepazīstina savu lasītāju ar jaunu sievieti Ramonu – viņas skaistumkopšanas biznesu un sapni atgriezties bērnības mājā. Ramonas pašpietiekamība un pedantiskums ļauj viņai baudīt dzīvi un justies tajā ērti, esot vienatnē un neilgojoties pēc kāda, kas šo pašesamību traucētu un, viņasprāt, traumētu. Tāpat grāmata stāsta par otru vienpatnieku – jaunu vīrieti Gabrielu, kurš arī izvēlējies būt laimīgs esot tikai pats savā sabiedrībā, iemācījies neizrādīt savas emocijas, jo reiz stipri ticis sāpināts.

Vienpatnieki

Ja nu tu kļūdies? Ja tavs pašvērtējums ir pārspīlēts un nepamatots un patiesībā apkārtējie tevi uztver kā garlaicīgu, neveiksmīgu īgņu, kura aizbiedējusi pielūdzējus? ja nu spogulis rāda greizi un tu patiesība esi pārziedējusi pujene? Ja pienāks laiks, kad nožēlosi neizmantotās iespējas , un vienatne patiešām reiz pārvērtīsies vientulībā? Ko tad?

Abus saved kopā lauku māja, kuru, sapņa vadīta, Ramona iegādājusies, bet mantojuma ceļā tā nonākusi pie Gabriela. Sākas klusa cīņa, kurā neviens no iesaistītajiem, īpašniekiem negrasās atkāpties un padoties. Skaidrs, ka paralēli nesaskaņām, abi vienpatnieki atrod kopīgu valodu, kuras pamatu veido jauno cilvēku uzskati par dzīves pamatvērtībām darbu un katra iekšējo pasauli, kuras, nepārsteidzot, ir krietni līdzīgas.

Pretinieka nesatricināmība kaitināja. Te tev nu bija sakarīgais, patīkamais cilvēks – viņa seja izskatījās tikpat emocionāla kā ķieģelis, sajūta, kā sarunājoties ar nogarlaikojušos bankas darbinieku. Neviena lieka vārda, nevienas emocijas.

Autore meistarīgi veido stāstu, ne brīdi lasītāju neatstājot garlaikodamies. Romānam ir nepārtraukts ritējums, kura finālu (teju pārliecinoši) paredzēju jau grāmatas sākumā. Tomēr autore, paldies viņai, atstāja nedaudz vietas arī lasītāja fantāzijai, stāstu līdz galam nenoslēdzot, tomēr sniedzot ieskatu tajā, kā grāmatas varoņi tālāk vedīs savas dzīves, kurās līdz šim daudz ko noteicis liktenis.

Ramona apjauta, ka nepiepildīts sapnis nevar beigties, gluži vienkārši tapt atcelts – tas var attālināties, bet no mērķu saraksta nav izdzēšams. Viņa zināja, ka atkal gaidīs. Ja vajadzēs, atkal gaidīs gadiem, cerēs un ticēs, ka reiz varēs atgriezties mājās.

Grāmata, kura atstāj pārdomās par to, cik nozīmīgi mums ir dzīvot katram pašam ar sevi. Neskatoties uz citiem un nevērtējot viņu likteņus.

Viņa dzīvoja kā mācēja. Abi. Un kāda citiem daļa? Katrs dzīvo sev – kā māk, kā jūt, kā var. Tikai sev. Mēs neko neesam citiem parādā.

Sargāt savu vienatni. Savu domu plašumu. Savu sajūtu telpu. Sevi. Cienīt sev doto laiku, neatdāvinot to bezjēdzīgām sarunām un citiem tukšiem, bezsatura kavēkļiem.

 Kaisle, nekas cits. Postošākais spēks pasaulē.

 

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s