“Pēcjēzus vecuma sviests”

Labs dzejolis jau ir tāds, kuru izlasot dvēsele sadalās drumslās kā kautiņā pret galvu sašķaidīta alus pudele.

Nedēļā, kuras nogalē solījās iestāties mans Jēzus vecums, kā dāvanu no Kriša saņēmu šo nelielo, patīkamos toņos ievākoto, MANSARDA izdoto grāmatu. Pirms tam par grāmatu zināju trīs lietas – tās autors ir dzimis un audzis tai pašā pilsētā pie jūras, kurā es; foto, kas redzams uz grāmatas vāka nav fotomontāža, bet īsta autora pelde ziemā; skaidrs, ka saturs atspoguļo to, ko Oskars Vizbulis piedzīvojis pēc tā vecuma, kurš teju bija jāpiedzīvo man. Biju arī lasījusi pāris slavinājumus autora prozai manā iecienītākajā soctīklā GoodreadsBet, neatkarīgi no jebkura iepriekšminētā fakta, zināju, ka grāmatai jāķeras klāt pēc iespējas ātrāk. Tieši tikko biju nobeigusi Rebeku un manas rokas bija brīvas.

Mēs bijām apsēsti ar dažādām tenkām, un viena no tām bija šāda: kad morgā uzšķērž nelaimīgi iemīlējušamies pašnāvnieka vēderu, no tā izlido tauriņi. Pēc stundām, kad skolotāji prasīja, kur mēs tik steidzīgi dodamies, atbildējām, ka skrienam vērot tauriņus.

Tātad. Es sāku lasīt – vienu, otru stāstu un tie mani neuzrunāja. Tur kaut kas notika, kaut kas varbūt lika pasmīnēt (ne smieties), ik pēc aptuveni piecām lapām gadījās kāds atzīmēšanas vērts citāts, bet kopumā es nesapratu, par ko gan šis darbs būtu pelnījis prozas debitanta nomināciju (kā biju lasījusi kādā komentārā). Kad ieminējos Krišam, ka man nepatīk, ka neredzu grāmatā nekā īpaša, viņš noteica, ka tas droši vien tāpēc, ka vēl neesmu sasniegusi īsto vecumu. Taisnība – līdz trīsdesmit trešajai dzimšanas dienai viena vēl bija palikusi.

20190812_124935oo

Fricis labi apzinājās, ka, tikai atrodoties nepazīstamā vietā, cilvēks nonāk tādā situācijā, it kā viņam no miesas būtu nodīrāta āda. Viņš kļūst tik jūtīgs, ka spēj pamanīt sevī vissmalkākās personības īpašības.

Bet tad pamazām atnāca stāsts par čigāniem. Nu un tur jau es esmu bijusi. Kad mācījos pamatskolā, arī Dolārs vēl bija tikai puika; es biju redzējusi zirgus ja ne viņu virtuvēs, tad sētās gan. Protams, ka autors nevienā brīdī nepiemin pilsētu, kurā viņa čigāni dzīvojuši, bet es viņus atpazinu. Es beidzot pamanīju Vizbuļa stāstītajā to realitātes un humora devu, kas mani uzrunāja.

“Mīlestība ir putns, kuram viss pohuj,” viņš man reiz teica. “Tam var būt spārni ar spalvām vai bez, lidot tas spēj vienalga kādos laikapstākļos. Un laime ir ne tikai tad, ja nesāp, laime ir tad, ja ir izvēles iespēja.”

Galu galā sapratu, ka “Pēcjēzus vecuma sviesta” autors mani ir iedvesmojis pievērsties absurdumam, realizēt idejas, kas iedzīvojušās prātā, visapkārt redzot arvien pieaugošu apjomu neloģikas un muļķību. Vai ir iespējams, ka pa šoseju savos ratiņos brauc invalīds bez labās kājas un pēc neliela ceļa gabala – vēl viens bez otras kājas? Vai pēcnāves pasaulē ir iespējama telpa, kurā pie viena galda sēdēs visi mūsu bijušie mīļākie ar tukšām glāzēm, kuras mums būs ar sevi jāpiepilda? Vai mirušo ir iespējams vest uz kapiem, lai palūkojas uz jau apraktajiem nelaiķiem, kamēr pats vēl ir virs zemes? Jā, prozā tas ir iespējams. Absurda realitāte.

Mēs aizmirsām pieminēt sāpes. Tās esot daļa no ikviena cilvēka dzīves, un tos brīžus, kad nesāp, daži dēvē par laimi.

Pēc dažiem stāstiem gribējās aizvērt grāmatu un mēģināt saprast, ko tikko izlasīju. Līdzīgi, kā reiz jutos pēc “Burn after reading” noskatīšanās. Šāda autora izrīkošanās ar jebkura mākslas veida patērētāju man šķiet apbrīnas vērti.

Mans vectēvs vēlējās, lai pēc nāves viņu nogulda uz plosta un palaiž jūrā. Pēc tam to varbūt kaut kur izskalos krastā, ar viņu spēlēsies bērni un kāds uzrakstīs stāstu.

IMG-20190813-WA0020ooo

Kaut kas man tomēr beigās šajā grāmatā pietrūka. Varbūt tas tāpēc, ka esmu sieviete. Varbūt vienkārši jāizlasa vēlreiz.

Maucīgā vientulība. Mūsdienu pašpietiekamie cilvēki. Ne sūda jūs neesat pašpietiekami. Kā telefons rokā, tā atkal jāpazīž no sociālo tīklu pupa.

“Pēcjēzus vecuma sviests” ir viegli lasāms darbs un pilns oriģinalitātes. Tas ir lieliski un tas iedvesmo. Un komplektā ar labi sviestaino noskaņu atkal pierāda, cik gan atšķirīga ir latviešu rakstnieču un rakstnieku proza. Paldies autoram, lasīšu vēl. Un jā, lai jau būtu tā debitanta nominācija!

Tagad es tev pavēlu dzīvot vēl vienu reizi. Dzīve galvenokārt domāta tam, lai saprastu, kas ir mīlestība. Bet mīlestība, protams, nav viss. Tev ir jādomā arī par sevi. Jo tu viens esi piedzimis un viens arī nomirsi. Un vēl: nevajag domāt, ka pēc nāves viss būs perfekti.

Un cik neparasti ir tas, ka brīdī, kad pabeidzu grāmatu, izlasot tās pēdējo stāstu, “Labdien, profesora kungs!” es sēdēju blakus zināmā Miķeļa brālēnam?

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

6 domas par ““Pēcjēzus vecuma sviests””

  1. Pretēji grāmatu blogeru slavinošajām atsauksmēm Inga Žolude savā recenzijā “Dienai”, par šo grāmatu – viņa, protams, izsakās korekti, taču vedina uz domu, ka nopublicēti triviāli, tukši, pliekani, pašķidri pastāstiņi – pauž diezgan iznīcinošu kritiku (..) Maz ticams, ka šim krājumam atradīsies vieta LaLiGaBas debitantu listē – ja jau iznāks grāmata Rvīnam Vardem; jau ir iznācis vēsturnieces Ineses Dreimanes romāns (cik kvalitatīvs neņemos spriest, taču arīdzan literārajām debijām pieskaitāms), ir iznācis Madra debijas dzejas krājums, kaut kad drīzumā (iespējams, šogad) ar saviem debijas dzeju krājumiem kārtīgi `nouguņos` Ķirķis, Bloma, Veips … tad Vizbuļa kunga talanta cienītājiem var nākties pievilties …

    Publicējis 1 person

    1. Nu jā, protams, ka Žoludei šie stāsti šķiet pliekani un tukši, kad pati savos romānos raksta tādas mežģīnes, kurās var galvu salauzt 😁😁😁 pilnīgi sajutos pati kā prasta nejēga, viņas recenziju lasot. Paldies, Jāni, par pieminētiem citiem autoriem, kuru debijas jāgaida – piefiksēšu, lai ir ko salīdzināt! ☺️
      Un redz neesmu vienīgā, kurai gadījās sastapt ikdienā kaut ko no Vizbuļa stāstā pieminētā! 😲 Man tas bija nekad iepriekš neredzēta un nedzirdēta konjaka iepakojums pie miskastes un tieši iepakojumu viens no Vizbuļa varoņiem bija atstājis kā traucējošu turpat uz ielas.

      Publicējis 1 person

  2. Ak, jā ! Vēl taču šogad Andra Kupriša debijas stāstu krājums “Berlīne” iznāca, kas līdz šim izpelnījies atzinīgas kritiķu atsauksmes (..), tā ka cīņa par labāko literāro debiju solās būt visai spraiga (..)

    Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s