“Pēcjēzus vecuma sviests”

Labs dzejolis jau ir tāds, kuru izlasot dvēsele sadalās drumslās kā kautiņā pret galvu sašķaidīta alus pudele.

Nedēļā, kuras nogalē solījās iestāties mans Jēzus vecums, kā dāvanu no Kriša saņēmu šo nelielo, patīkamos toņos ievākoto, MANSARDA izdoto grāmatu. Pirms tam par grāmatu zināju trīs lietas – tās autors ir dzimis un audzis tai pašā pilsētā pie jūras, kurā es; foto, kas redzams uz grāmatas vāka nav fotomontāža, bet īsta autora pelde ziemā; skaidrs, ka saturs atspoguļo to, ko Oskars Vizbulis piedzīvojis pēc tā vecuma, kurš teju bija jāpiedzīvo man. Biju arī lasījusi pāris slavinājumus autora prozai manā iecienītākajā soctīklā Goodreads. Bet, neatkarīgi no jebkura iepriekšminētā fakta, zināju, ka grāmatai jāķeras klāt pēc iespējas ātrāk. Tieši tikko biju nobeigusi Rebeku un manas rokas bija brīvas.

Mēs bijām apsēsti ar dažādām tenkām, un viena no tām bija šāda: kad morgā uzšķērž nelaimīgi iemīlējušamies pašnāvnieka vēderu, no tā izlido tauriņi. Pēc stundām, kad skolotāji prasīja, kur mēs tik steidzīgi dodamies, atbildējām, ka skrienam vērot tauriņus.

Tātad. Es sāku lasīt – vienu, otru stāstu un tie mani neuzrunāja. Tur kaut kas notika, kaut kas varbūt lika pasmīnēt (ne smieties), ik pēc aptuveni piecām lapām gadījās kāds atzīmēšanas vērts citāts, bet kopumā es nesapratu, par ko gan šis darbs būtu pelnījis prozas debitanta nomināciju (kā biju lasījusi kādā komentārā). Kad ieminējos Krišam, ka man nepatīk, ka neredzu grāmatā nekā īpaša, viņš noteica, ka tas droši vien tāpēc, ka vēl neesmu sasniegusi īsto vecumu. Taisnība – līdz trīsdesmit trešajai dzimšanas dienai viena vēl bija palikusi.

Fricis labi apzinājās, ka, tikai atrodoties nepazīstamā vietā, cilvēks nonāk tādā situācijā, it kā viņam no miesas būtu nodīrāta āda. Viņš kļūst tik jūtīgs, ka spēj pamanīt sevī vissmalkākās personības īpašības.

Bet tad pamazām atnāca stāsts par čigāniem. Nu un tur jau es esmu bijusi. Kad mācījos pamatskolā, arī Dolārs vēl bija tikai puika; es biju redzējusi zirgus ja ne viņu virtuvēs, tad sētās gan. Protams, ka autors nevienā brīdī nepiemin pilsētu, kurā viņa čigāni dzīvojuši, bet es viņus atpazinu. Es beidzot pamanīju Vizbuļa stāstītajā to realitātes un humora devu, kas mani uzrunāja.

“Mīlestība ir putns, kuram viss pohuj,” viņš man reiz teica. “Tam var būt spārni ar spalvām vai bez, lidot tas spēj vienalga kādos laikapstākļos. Un laime ir ne tikai tad, ja nesāp, laime ir tad, ja ir izvēles iespēja.”

Galu galā sapratu, ka “Pēcjēzus vecuma sviesta” autors mani ir iedvesmojis pievērsties absurdumam, realizēt idejas, kas iedzīvojušās prātā, visapkārt redzot arvien pieaugošu apjomu neloģikas un muļķību. Vai ir iespējams, ka pa šoseju savos ratiņos brauc invalīds bez labās kājas un pēc neliela ceļa gabala – vēl viens bez otras kājas? Vai pēcnāves pasaulē ir iespējama telpa, kurā pie viena galda sēdēs visi mūsu bijušie mīļākie ar tukšām glāzēm, kuras mums būs ar sevi jāpiepilda? Vai mirušo ir iespējams vest uz kapiem, lai palūkojas uz jau apraktajiem nelaiķiem, kamēr pats vēl ir virs zemes? Jā, prozā tas ir iespējams. Absurda realitāte.

Mēs aizmirsām pieminēt sāpes. Tās esot daļa no ikviena cilvēka dzīves, un tos brīžus, kad nesāp, daži dēvē par laimi.

Pēc dažiem stāstiem gribējās aizvērt grāmatu un mēģināt saprast, ko tikko izlasīju. Līdzīgi, kā reiz jutos pēc “Burn after reading” noskatīšanās. Šāda autora izrīkošanās ar jebkura mākslas veida patērētāju man šķiet apbrīnas vērti.

Mans vectēvs vēlējās, lai pēc nāves viņu nogulda uz plosta un palaiž jūrā. Pēc tam to varbūt kaut kur izskalos krastā, ar viņu spēlēsies bērni un kāds uzrakstīs stāstu.

Kaut kas man tomēr beigās šajā grāmatā pietrūka. Varbūt tas tāpēc, ka esmu sieviete. Varbūt vienkārši jāizlasa vēlreiz.

Maucīgā vientulība. Mūsdienu pašpietiekamie cilvēki. Ne sūda jūs neesat pašpietiekami. Kā telefons rokā, tā atkal jāpazīž no sociālo tīklu pupa.

“Pēcjēzus vecuma sviests” ir viegli lasāms darbs un pilns oriģinalitātes. Tas ir lieliski un tas iedvesmo. Un komplektā ar labi sviestaino noskaņu atkal pierāda, cik gan atšķirīga ir latviešu rakstnieču un rakstnieku proza. Paldies autoram, lasīšu vēl. Un jā, lai jau būtu tā debitanta nominācija!

Tagad es tev pavēlu dzīvot vēl vienu reizi. Dzīve galvenokārt domāta tam, lai saprastu, kas ir mīlestība. Bet mīlestība, protams, nav viss. Tev ir jādomā arī par sevi. Jo tu viens esi piedzimis un viens arī nomirsi. Un vēl: nevajag domāt, ka pēc nāves viss būs perfekti.

Un cik neparasti ir tas, ka brīdī, kad pabeidzu grāmatu, izlasot tās pēdējo stāstu, “Labdien, profesora kungs!” es sēdēju blakus zināmā Miķeļa brālēnam?