Cik dzīve ir savāda! Te tu iedomājies, ka kaut kas ir ārkārtīgi spožs, esi gatavs atteikties no visa, lai to iegūtu, bet, kad pagājis nedaudz laika un tu paskaties uz to no cita leņķa, krāsas ir neticami izbalējušas. Ko es tajā vispār saskatīju, to vairs nesaprast.
“Vīrieši bez sievietēm”, Kriša dāvinājums, nostāvēja manā grāmatu plauktā aptuveni piecus mēnešus, līdz sajutu, ka tās laiks ir pienācis. Ar Murakami draudzējos jau krietni sen – kopš pirmajos pēcvidusskolas gados viņa grāmatas netīšām atklāju Ventspils bibliotēkas plauktos. “Norvēģu koks”, “Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules” bija pirmās, kuras mani pilnībā apbūra un es meklēju vēl un vēl. Lasīju, ko vien bibliotēka man varēja piedāvāt un izlasīju visu, kas tajā brīdī bija latviski iztulkots. Pēc tam vairākus gadus Murakami vairs neienāca manā pasaulē un es viņu, nez kādēļ, sajutu kā Koelju tipa rakstnieku. Varbūt tādēļ, ka arī mūsu pusē viņš beidzot bija kļuvis par kulta rakstnieku un man vienmēr ir bijusi mentāla alerģija pret bara instinktu. Tomēr, Murakami kvalitāti tas, protams, nebija mainījis itin nemaz. Šogad esmu izlasīju divas no “18Q4” triloģijas grāmatām un nu arī šo silto, neparasto stāstu krājumu.
Kļūt par vīriešiem bez sievietēm ir pavisam vienkārši. Tu patiesi mīli kādu sievieti, un tad viņa kaut kur pazūd.
Kad biju tikusi galā ar diviem stāstiem, nebiju aizrāvusies ar grāmatu, kā tas ir bijis ar citiem rakstnieka darbiem. Iespējams, jutos pārāk labi pazīstama ar Murakami tēliem un viņa rakstības stilu, tādēļ stāstu krājuma iesākums izslīdēja cauri mani gluži kā saruna ar labu draugu. Kad šķita, ka arī trešais stāsts man nepavēstīs neko jaunu, tas tomēr notika. Esmu nereti minējusi to, ka cilvēks ikvienā mākslā patiesībā meklē pats sevi, to sevis daļu, kas dzīvo iekšā, bet nav atradusi valodu, kādā tikt izteikta. Un tad, klausoties mūziku, skatoties filmas, lasot grāmatas, cilvēks pēkšņi tur atrod precīzi to savu sajūtu. Piedevām atklājot, ka ir vēl kāds cits, kurš jūtas tieši tāpat. Atklājot, cik skaists un nozīmīgs kļūst caur notikumu radies nospiedums, kad tam ir atrasts attēlojums.
Cik ļoti es cietu? Cik ļoti man krūtīs smeldza? Ja būtu šajā pasaulē tāds aparāts, ar kuru varētu precīzi izmērīt skumjas. Ja tā būtu, pēc tam paliktu cipari.
Murakami ne tikai mudina, bet neatstāj citas izvēles – lasītājam nākas uzdot jautājumus, kaut pats autors tos nejautā. Mistērijas viņš rada mūsu galvās, tās neatklājot, jo no viņa rakstītā tās skan tik vienkārši, kā atstāstot redzēto.
Neuzdotais jautājums, neizteiktā atbilde.
Murakami rada sajūtu, ka visās lietās, cilvēkos un atgadījumos vienmēr slēpjas vairāk kā mēs redzam. Zem mūsu acu augstuma līnijas ir cilvēki ar lieliem stāstiem, noslēpumiem un skaļu atklātību. Rakstnieks liek gribēt vairāk, lasīt vēl un vēl, un tā ir ideālā deva literatūras uzņemšanai sevī vienā piegājienā.
Taču es iemīlējos viņā daudz vēlāk. Tā, it kā mēs būtu sajaukuši laiku, kad bija nolikta tikšanās. Sajaucām dienas, kad mums vajadzēja satikties. Laiks un vieta bija pareiza, bet dienas sajaucām.
Kas notika ar Šeherezadi pēc pēdējās ielavīšanās svešajā mājā? Kā Gregors Zamza nonāca tukšajā istabā un kāpēc tās slēdzene bija salauzta? Vai ir iespējami vīrieši bez sievietēm? Vai vīrieši bez sievietēm ir iespējami, nekad sievietes nesatikuši?
Kamēr stāsts ir saprotams, lai cik dziļi tu kristu, vienmēr var atkal piecelties.
Visgrūtāk piecelties, savukārt, ir nesaprotot ne notikuma iemeslus, ne cilvēku motivācijas, ne pašu rezultātu. Neko nesaprotot piecelšanās ir visgrūtākā. Jautājumu gūzma spiež pie zemes klāt atkal un atkal, un visstiprāk.
Bet galu galā jūs nepiedzīvoja neko pārpasaulīgu. Jūs vienkārši esat pamatīgi iemīlējies vienā sievietē. Nevēlaties viņu zaudēt. Gribat vienmēr ar viņu satikties. Un, ja vairs to nevarēsiet, tad pasaule aizies bojā. Šādas jūtas ir normālas un pasaulē bieži sastopamas. Tajās nav nekā neparasta, nekā savāda. Ārkārtīgi ierastas cilvēciskās jūtas.
Vīrieši var būt bez sievietēm tikai tad, ja kādreiz bijuši ar sievietēm. Vīrietis bez sievietes ir izveidojies gadījumā, ja viņš iepriekš šo sievieti ir pieredzējis.
Tu nevari būt mīlējis, ja nekad neesi mīlējis. Tu paliec tukšām rokām, paliec bešā. Kas tu tagad esi?
Grāmatu smarža 