Siltināšanās. “Klusums ir vaļā”

Jau gadu
es eju projām no tevis.

Tas ir kā lūkoties titros,
kuros bezgalīgi atkārtojas mūsu abu vārdi.

Reiz es iemīlēju dzeju, iepazīstot Ojāra Vācieša grāmatas. Tolaik ēdu visus dzejnieka vārdus, apburta no tā, kādu pasauli tie man atvēruši. Manuprāt, dzeja ir ļoti nozīmīgs lielums, kurš koncentrētā valodā spējīgs pateikt lielu sajūtu. Nozīmīgu sajūtu. Cilvēks dzejā meklē sevi, atrod iespēju paskatīties uz savām sajūtām citādāk, iekāpjot tajās vēl dziļāk. Ingas Pizānes grāmatas lasīšanas laikā – vēl siltāk.

Sieviete ievelk dūmus, cilvēki skūpstās par maz,
palaiž dzīvi gar lūpām.
Mums ir ideāli, bet tie nesaskan
ar dzīvi.

Inga savā dzejas grāmatā “Siena, ko nosiltināt” stāsta par ilgām, skumjām, sevis meklēšanu, vientulību, lasītājs iepazīst arī dzejnieces mammu un viņas brīnišķīgo spēju izstāstīt emocionālo pasauli lietās un darbībās.

Sacelti krēsli uz galdiem –

vairāk vietas
vientulībai

istabā,

kuru es
grasījos uzkopt.

Es novārtos novārtā
visu vasaru,
un tad pēkšņi tu
pasauc mani
uz vienu glāzi
rudens priekšnojautu,
izģērbjot mani
līdz dzejolim
kailu
un sakot,
ka vasara man nākusi
par labu.

Es neprotu pastāstīt par dzeju, nezinu, vai kāds to vispār prot. Dzeja ir jālasa, lai mēs atgādinātu sev, ka just vajag, just ir dabīgi kā elpot, un jūtam mēs visi. Visi.

Meklēju pa istabu izmētātās krūzes.
Meklēju pa prātu izmētātās domas.

Meklēju iemeslus iziet no mājas.
Meklēju iemeslus atgriezties mājās.

P.s. Citātos izmantoti fragmenti no dzejas, ne veseli dzejoļi. No sirds iesaku izlasīt pilnus dzejoļus, un pilnu dzīvi 🙂