Beigbeders, Ūna un Selindžers

Reiz, kādā šīgada ziemas dienā, kuras visas pagāja kā viens nebeidzams rudens, mēs ar K. pastaigājāmies mierīgajās Cēsu ielās. Pie kādas vecpilsētas ēkas bruģis pārgāja pakāpienos – tie veda augšā līdz durvīm, aiz kurām atradās Zvaigznes grāmatnīca. K. tobrīd meklēja sev plānotāju, es, savukārt, grāmatas meklēju vienmēr. Iegājām ēkā un visu tās dienas pastaigu attaisnoja viens vienīgs skatiens, kurš savienoja mani un Ūnas O’Nīlas melnbalto portretu uz grāmatas vāka.

Jāatzīst, ka par šo grāmatu zināju vien tik, ka tā bija radījusi nebeidzamu sajūsmu cilvēkam, kurš burtiski pārtiek no grāmatām – Agrim, kurš “Ūnu un Selindžeru” ievietojis sava tālā 2015. gada TOP grāmatu apskata pirmajā vietā. Atmiņās par savu mīlestību pret šo romānu no pirmā acu skatiena viņš raksta tā: “Manas acis uzreiz iemirdzējās kā divas visspožākās zvaigznes un es tvēru grāmatu, lai sajūsmā remdētu ilgas pēc tās”. Es tobrīd nezināju, kas ir Ūna, par Selindžeru vien tik, ka viņš ir lieliskā darba “Uz kraujas rudzu laukā” autors. Jā, būtu lieliski zināt autora biogrāfiju pirms viņa grāmatas lasīšanas, bet tikpat labi arī ir nezināt neko. Tā var rast iemeslu izlasīt vienu labu grāmatu divas reizes.

Māksliniekam svētki vienmēr ir jānopelna. Rakstnieki, kas nododas saviesīgiem pasākumiem, nekad pilnībā neatslābst, jā gan, viņi strādā; jums šķiet, ka viņi laiž muļķi, taču patiesība viņi ir darbā un nepaguruši dzenas pakaļ teikumam, kas kalpos kā attaisnojums paģirām nākamajā rītā.

Rakstoši cilvēki visbiežāk ar baudu lasa darbus par rakstniekiem, arī šajā darbā neapšaubāmi parādās Selindžera kā rakstnieka dzīves detaļas, lai arī tā ir tikai viena daļa no stāsta. Ūnas saistība ar rakstniecību ir vien tik knapa, ka to darīja viņas tēvs, dramaturgs Jūdžins, O’Nīla, kurš meitu necienīja un abi praktiski nekad nesatikās. Tomēr 17 gadu vecumā meitene iepazinās ar par sevi krietni vecāko Čaplinu. Remdējot ilgas pēc nekad nesaņemtās mīlestības no tēva*, tikko sasniegusi pilngadību, viņa apprecējās ar 53 gadus veco aktieri, kinorežisoru, kinoproducentu un komponistu vienā personā. Čaplinu pāra mīlestība ilga līdz abu mūža beigām, bet Selindžera un Ūnas neizdzīvotais stāsts saglabājies vien kā nebeidzamas ilgas pēc jaunības.

Abpusēja mīlestība sniedz laimi, taču tā ir parasta, turpretī kurtuāzā mīlestība ir sāpīga, taču cēla. (..) Atdosim pienācīgi godu tikšanās reizēm, kas nekad nav notikušas un kas mājo mūsu fantāzijās, – tās ir tikpat svarīgas kā mūsu laimīgā laulības dzīve.

Es neko no grāmatas negaidīju. Cenšos nekad no grāmatām neko negaidīt, jo tās mēdz pārsteigt biežāk nekā varētu iedomāties. Un ar šo autors mani pārsteidza. Tik daudz romantikas un tīras mīlestības viņa darbos vēl nebiju sastapusi. Pārlasot ierakstu par Beigbedera “Ekstazī stāstiem”, atminos, ka tā grāmata manī radīja pilnīgi pretējas sajūtas, kā to bija darījis šis autora darbs. Prast lasītājā radīt tik dažādas emocijas ir patiesi aizraujoša rakstnieka spēja.

Daļa grāmatas notikumu risinās uz Otrā pasaules kara fona, kā arī precīzi no tā lokācijas vietām Francijā. Romāns liek ieskatīties karā, kaut reizēm šķiet, ka par to jau viss ir uzrakstīts. Tomēr Beigbeders apraksta to, ko frančiem nestāsta par izsēšanos Normandijā, par šausmām, ko juta kareivji, kuri atbrīvoja koncentrācijas nometnes un kāpēc par karu negrib runāt neviens, kas tajā pabijis.

Otrais pasaules karš bija arī amfetamīnu un speed karš (krievu jūras kājinieki savukārt lietoja “Baltijas kokteili” — vodkas mēriņš ar gramu tīra kokaīna, kas viņus pārvērta par militāriem robotiem, kurus reibināja vardarbība un kuri nepazina nogurumu un nejuta lodes). Spīds nomāc ēstgribu un ļauj ilgstoši uzturēties nomodā, taču lielās devās izraisa psihiskus traucējumus, paranoju, depresiju vai pat pašnāvnieciskas tieksmes.

Lieliskas ir tās grāmatas, kuras liek man bieži apciemot interneta meklētāju. No “Ūnas un Selindžera” uzzināju sev jaunus vēstures faktus un iepazinu personības, kuru biogrāfijas esmu iedvesmota papētīt dziļāk. Strādājot pie romāna, autors ar cieņu ir izturējies pret savas grāmatas varoņiem un raisījis manī vēlmi iepazīties ar Čārlija Čaplina dienasgrāmatām, noteikti izlasīt vēl kādu Selindžera grāmatu, kā arī noskatīties “Lielo diktatoru”.

Ņujorkā 1940. gadā visi smēķēja visur — bāros, restorānos, taksometros, vilcienos un it sevišķi “Stork Club”. Pēc šajā klubā pavadīta vakara viss sūrstēja un mati smaržoja pēc cigarešu dūmiem.

— Ūna, es tevi mīlu. Mana dzīve ir pagalam. Tevi mīlēt, Ūna, ir pašnāvība. Esmu beigts, beigts un pie zemes. Neviens nekad nav bijis tik laimīgs un tik nožēlojams. Gluži necienīgi tu esi radīta man. Labāk lai man būtu amputējuši abas kājas, nekā tu gadījusies manā ceļā.

Visas vēstules, kuras grāmatā Ūna un Selindžers adresē viens otram, patiesība ir fikcijas. Pēc Beigbederam lūguma, pieeja garajām vēstulēm, kuras Selindžers sūtījis šai jaunkundzei, viņam netiek dota. Pati grāmata, kā to nodēvēja autors, ir fakcija – faktu un fikcijas apvienojums. Tajā viss ir pareizs: darbojošās personas ir reālas, aprakstītās vietas eksistē (vai ir eksistējušas), fakti ir autentiski un visi datumi pārbaudāmi biogrāfijās vai vēstures grāmatās. Pārējais ir izdomājums.

Es Tev rakstīšu vēstules visu mūžu, un vēlāk, kad manas grāmatas būs publicētas, visi domās, ka tie ir romāni, jo uz vāka būs rakstīts “Romāns”, taču Tu zināsi, ka tās ir vēstules, kas adresētas Tev vienīgajai.

Galu galā, viena liela lieta par šo grāmatu ir tāda, ka, pēc tās izlasīšanas, man nekādi neizdodas pieķerties citai.

*Lai arī grāmatā nav minēts fakts, ka Ūna ilgojusies pēc nekad nesaņemtās tēva mīlestības, manuprāt, tas ir ietekmējošs faktors tam, kāpēc jaunas meitenes izteikti alkst vīriešu uzmanības un, galu galā, izvēlas kungu sava tēva vecumā.