GRĀMATAS | 2020

Agrs pavasaris, Matīsa iela

Manas grāmatas šīgada martā tika pie jaunām mājām. Man priekšā bija divi tukši plaukti un pie kājām pilnas kastes grāmatu. Šo varbūt sapratīs tikai trakie klasiskā formāta grāmatu cilvēki — cik liela bauda ir katru no tām paņemt rokās un katrai atrast savu vietu un kaimiņienes. Kārtot, sakārtot un, ļoti iespējams, pārkārtot. Esmu ne tikai grāmatu, bet arī kārtības frīks, līdz ar to tām ir jāstāv konkrētā secībā un noteikti pēc augumiem. Šī brīža kārtība paredz iedalījumu pēc izdevniecībam, bet manas grāmatas ir stāvējušas plauktos arī krāsu, izmēru, autoru, lasījuma procesa u.c. secībās.

Mums, cilvēkiem, reizēm patīk vai ir nepieciešams atskatīties uz pagājušo. Teju viss izdzīvotais ir vērtīga pieredze, šī ieraksta sakarā — izlasītās grāmatas it īpaši. Kā zināms, grāmatu lasīšanas procesam ir daudz pozitīvu ieguvumu — tas attīsta kritisko domāšanu, empātiju, iztēli, kā arī palīdz pieredzēt daudz dažādu dzīvesstāstu, neatraujoties no lasāmā teksta.

Šis ieraksts būs par grāmatām, kuras izlasīju pagājušajā gadā. Par tām, kuras ir lieliski uzrakstīti darbi un kuru tekstu pārstrādāšana man bijusi vērtīga (vai varbūt izklaidējoša) pieredze. Ņemot vērā, ka, lai atsauktos uz tām šajā blogā, visa gada garumā, esmu bijusi vai nu par slinku vai par aizņemtu, vienu rītu sajutu, ka gribu to izdarīt tagad.

Nenoliedzami ērti ir tas, ka reiz kāds ir radījis platformu Goodreads. Lai arī palaidu garām personalizēto apskatu, ko šī vietne piedāvā katra gada noslēgumā (vai varbūt to vēl iespējams kaut kur redzēt?), tomēr divpadsmit mēnešu griezumā izlasītā literatūra, skaisti sarindota, profilā ir redzama. Man tas ir svarīgi, jo apzināti neglabāju savā galvā mapīti ar informāciju, kas kurā gadā ir noticis. Ar grāmatām man drīzāk saistās konkrēti cilvēki un vietas, varbūt gadalaiki, kad ar tam esmu pavadījusi kopā savu ikdienu.

Kopumā 2020. gadā izlasīju trīsdesmit grāmatu un tās bija žanriski dažādas — romāni, dzeja, stāstu krājumi, pašizglītojošā literatūra, pavisam svaigi izdotas grāmatas, kā arī tādas, kuras sarakstītas pirms apaļa gadsimta. Nestādīšu šīs grāmatas topā, nešķirošu. Vienkārši esmu izvēlējusies tos desmit darbus, kurus lasot esmu izbaudījusi vislabāko grāmatpieredzi.

“Valmieras puikas”

“Kazaņā es arī biju iemīlējies un bildināju, bet viņa atteica. Viņa mani nemīlot un tādēļ negribot. Bet vai tā nav bezkaunība — mani nemīlēt! Es viņai prasu, kas tad man ir vainas, ka viņa nemīl. Viņa tikai smej un saka, ka vainas nekādas neesot. Bet tomēr nemīlot. Vai tad nav vislielākā aplamība? Ja jau vainas nekādas nav, tad jāmīl.”

“Valmieras puikas” mani negaidīti pārsteidza. Ja cilvēki reizēm runā par mākslas darbiem, kuri nav bijuši pienācīgi novērtēti, tad es tai kategorijā iekļautu šo grāmatu. Iespējams, neesmu bijusi attiecīgajā sabiedrībā, kur par Pāvilu Rozīti runāti slavinoši vārdi, tomēr līdz pat pagājušam gadam par šo rakstnieku nebiju dzirdējusi nevienu pašu atsauksmi. Līdz ar reāla puikas no Valmieras ienākšanu manā dzīvē es uzzināju par šo grāmatu, izlasīju to un tā izrādījās brīnišķīga!

Meklējot Valmieras mājā pēc Pāvila Rozīša grāmatām, tika uzietas arī viņa dzejas grāmatas. Par tām varbūt citreiz, jo šajā reizē pietiks ar apbrīnu viņa prozai. “Valmieras puikas” ir ļoti dzīvs un vibrējošs darbs, stāstot par varoņu jūtu pasaulēm gan uz spilgtā politiskā fona, gan neatkarīgi no tā. Romāns ir pilns jaunības, mīlestības, humora un visupirms — patriotisma. Tā darbība norisinās piektā gada revolūcijas laikā, kad valmierieši pašu spēkiem cīnījās par savu valodu, valsti un brīvību. Stāsts mani pilnībā aizrāva, es to baudīju un, tuvojoties grāmatas beigām, negribēju šķirties no tās varoņiem.

“Latviešu jauniešiem jābūt tādiem, kas nebēdā ne velna, jo viņiem jārauj līdzi arī sava tauta uz gaišāku nākotni. Ar mantu vien to nevar izdarīt, jo mantas krāšanai bieži aiziet viss mūžs. Vajaga tikai drošas galvas un nesalaužamas gribas, tad visu var. Savu neuzņēmību un mazdūšību nekad nevajaga attaisnot ar apstākļiem.”

“Jātiek vaļā no Edija”

Grāmata, kura uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Tajā viscauri lasāmas sāpes, kuras dzīvo cilvēkā kopš piedzimšanas un viņš nespēj sevi no tām atdalīt, jo apkārtējā pasaulē nav pieņemami būt tādam, kāds ir viņš. Cilvēks var sevi lauzt, un viņš cenšas, lai spētu būt normāls un iekļautos sabiedrībā, kādā ir spiests dzīvot, tomēr viņš ir absolūti nelaimīgs un nepieņemts abos no gadījumiem. Dzīvas mokas, apspiešana, apsmiešana — stāsts, kurš noteikti ir bijis jāizstāsta. Pēc grāmatas izlasīšanas savā Goodreads atsaucē ierakstīju šādi:

“Šo grāmatu es lasīt negribēju. Mana spēcīgā empātija un izteiktais riebums pret vardarbību ziņoja, ka šīs grāmatas vākus vērt vaļā nevajadzētu, sevis labad. Tomēr tā nonāca manās rokās. Sāku lasīt un apriju grāmatu divās dienās, lasot gandrīz katrā brīvā brīdī. Un tas nebija tāpēc, ka šī bija brīnišķīga, aizraujoša literatūra, bet gan — citādāk nebija iespējams. Tā nav baudāma, tai ir jāizskrien cauri gluži kā Edijs, grāmatas galvenais varonis, alka izskriet cauri savai baisajai bērnībai.”

Gāmata sniedz ļoti intīmu un īpašu ieskatu tajā, kā dzīvo ģimenes strādnieku ciemos Francijas dienvidos. Bērni, sievas, vīri, māsas, brālēni — tur katram ir jāiederas konkrētā sociālajā lomā, dzīvojot sev nolemtos, (mūsuprāt) šausminošos apstākļos. Grāmata ir nozīmīga un ne velti saņēmusi balvu par cīņu pret homofobiju.

Autors Edouard Louis saka, ka vēloties būt “vardarbības rakstnieks”, jo, lai kaut ko mainītu, par to ir jārunā. Lai cik “Jātiek vaļā no Edija” mani biedēja, esmu ļoti pateicīga, ka tā ir uzrakstīta un esmu to izlasījusi.

“”Kāpēc viņš ir šitāds? Kāpēc? Es tak viņu neaudzināju kā skuķi, es audzināju viņu kā citus zēnus. Sūda būšana.”

Tēva balsī skanēja izmisums. Patiesībā — bet viņš to nezināja — es uzdevu sev tos pašus jautājumus. Tie mani vajāja. Kāpēc es raudāju bez mitas? Kāpēc, lai gan biju mazs zēns, es tomēr tāds īsti nebiju? Un it īpaši: kāpēc es tā uzvedos, šīs manieres, žestikulēšana ar rokām, kad es runāju, sievišķīgas intonācijas, spalga balss. Es nezināju savas atšķirības izcelsmi, un šī neziņa mani sāpināja.”

Dažos grāmatas fragmentos mani ļoti sildīja Edija vecāku sirsnība pret viņu. Mīlestība tomēr ir īsta jebkādos apstākļos.”

“Gaidot Bodžanglu”

ir tik brīnišķīga grāmata, ka knapi biju to iesākusi, kad jau steidzu visiem ziņot par tās neapšaubāmo vērtību. Tas ir tāds darbs, kuru lasītājs ēd kā sulīgu augli, esot izslāpis, kā aizgūtnēm dzer vīnu, kad sirds tā liek un pēc tam laimē reibst pats no savas būtības. Franču rakstnieki spēj ar vārdiem panākt ko tādu, ko es, savukārt, vārdos pārfrāzēt neprotu. Absolūta bauda grāmatas formātā.

Mani pilnībā apbūra Olivjē Burdo radītā vide, varoņi, viņu dzīvesveids, dzīvošanas uztvere un mīlestība. Stāsta pamatā ir ģimene — māte, tēvs un viņu dēls, no kura skatupunkta grāmata tiek stāstīta. Tā ir ļoti neparasta ģimenes dzīve, kāda citkārt, iespējams, tiktu nosodīta, bet šeit tā tiek parādīta pilnīgā laimes sajūtā. Pasvītroju grāmatā neskaitāmi daudz citātu un sajūsmināti smējos. Tomēr grāmata ir traģikomiska. Lai arī komiska tā nav un arī traģiska īsti ne. Tā ir vienkārši ļoti, ļoti dzīva.

Kāds paziņa, kurš pēc mana ieteikuma to izlasīja, atrakstīja — “Tā bija vienlaicīgi skaistākā un skumjākā grāmata, ko ilgā laika posmā esmu lasījis”.

“Kādās vakariņās, kad viens no ciemiņiem ikreiz, kad kaut ko apgalvoja, atkārtoja “saderu uz apakšbiksēm”, mēs redzējām, ka mamma pieceļas, parauj uz augšu brunčus, novelk apakšbikses un sviež tās sejā derību slēdzējam, precīzi pa degunu. Apakšbikses pacēlās gaisā, vispārējā klusumā šķērsoja galdu un piezemējās uz viņa deguna. Tas notika neviļus, vakariņu laikā. Pēc īsa klusuma brīža kāda kundze iesaucās:
– Bet viņa taču ir zaudējusi prātu!
Uz ko mamma, vienā rāvienā izmetusi glāzi sausu, atbildēja:
– Nē, cienītā kundze, es neesmu zaudējusi prātu, sliktākajā gadījumā tikai apakšbikses!”

“Ūna un Selindžers”

Romantiski vēsturiskajā faktu un fikcijas apkopojumā Beigbeders izstāsta izcilā rakstnieka Džeroma Deivida Selindžera un Ūnas O’Nīlas (vēlāk – Čaplinas) dzīvesstāstus, kas iesākumā vijās kopā, tomēr pēc kara, kurā devās Selindžers, nekad vairs nesatikās. Šis Frederika Beigbedera darbs ir vienīgā grāmata, par kuru pagājušā gada ietvaros esmu veikusi ierakstu šajā blogā, tik ļoti man tā patika!

“Vīna meditācija sievietei”

Grāmata kā mierinājums. Grāmata, pēc kuras izlasīšanas palika sajūta, ka ar mani tomēr viss ir kārtībā, lai arī neglābjami bieži esmu par to šaubījusies.

“Pateicoties alkoholam, es sastopos pati ar sevi. Tā ir tāda īpatnēja iekšējā līdzsvara sajūta. Ir kā miers un skaidrība būtu iestājušies visā, kas notiek. It kā es būtu mīlēta un pieņemta, un man tiktu piedotas visas, pat vissīkākās kļūdiņas. It kā es būtu nokļuvusi tajā nereālajā pasaules daļā, kur beidzot esmu pietiekami laba. Vispirms jau pati sev.

Vīna meditācija sievietei man ļoti ļoti patika. Esmu pateicīga Ivetai, Harija meitai, ka to uzrakstīja, un apbrīnoju, ka viņa to spēja un kā to ir izdarījusi.
Nekādu klišeju, nekādas nosodīšanas, nekādas grimšanas iekšā glāzē. Sevis un iemeslu analizēšana un risinājumu meklēšana — kā tikt vaļā no smaguma, kurš mūžam staipās līdzi, iekšā.

“Tēvs vienkārši tāds bija, tāds stipri apmaldījies cilvēks. Bet, pats svarīgākais, viņš bija cilvēks ar sirdi. Jo tikai nepanesamas sirdssāpes spēj tik ļoti izspiest cilvēku no sevis paša. Viņš dzēra kā lops, bet viņš no manis neatteicās. Un ir tik līdzsvarojoši apzināties, ka arī es vairs no viņa neatsakos.”

Autore manās acīs ir radošs, dzīvs, mīlestību meklējošs cilvēks. Viņa mācās saprast un iemīlēt sevi, soli pa solim, un nekaunēdamās to stāsta mums. Skaista valoda, kas izstāsta bērnības nozīmīgumu visam mūsu pieaugušā mūžam.

“Un vēl gribu ierakstīt savā bloknotā, ka neviens nav vainīgs. Iesākumam. Neviens nav vainīgs, jo visi esam traumēti.”

“No debesīm nokrita trīs āboli”

Brīnišķīga grāmata. Tik ļoti, ka man nav bijis teju neviena vārda, ko par to pateikt, sniedzot savu atsauksmi Goodreads vietnē. Grāmata, kurai ir jārunā pašai par sevi un to lieliski dara šis citāts:

“.. vasaras nakts, kas stāsta nebeidzamus stāstus par cilvēka gara spēku, par uzticību un cildenumu, par to, ka dzīve ir bezgalīgi loku loki, kuri aizvirmo pa ūdens virsmu, kad to skar lietus lāses, un katrs notikums ir kāda cita sensena notikuma atspulgs, tikai nevienam nav lemts uzminēt, kas tie tādi, ja nu vienīgi izredzētajiem, kas, reiz nākuši pasaulē, vairs nekad neatgriežas, jo, pirmo reizi pieliekot lūpas pie dzīves kausa, izdzer to līdz dibenam..”

Atceros gaišo siltumu, kāds ap mani dzīvoja armēņu rakstnieces Abgarjanas Narinē grāmatas lasīšanas laikā un arī pēc tās. Krāšņs, juteklisks darbs, kurš parāda, ka nevienam cilvēka mūžam nav līdzīgu un katram no tiem ir neizmērāms svars.

“Grāmata”

Reiz es nezināju neko par Arvi Vigulu. Bet tad manā literatūras pasākumu kalendārā ierakstījās viņa grāmatas “Grāmata” prezentācija un es attapos jau sēžot Raiņa un Aspazijas muzeja krēslā, pilnībā atdevusies dzejnieka lasījumam. “Grāmata” ir Vigula trešais dzejas krājums un pagaidām vienīgais, ko esmu lasījusi.

Grāmatu iegādājos tai pašā prezentācijas pasākumā, palūdzu autora parakstu, un lasīju krājumu aptuveni divus gadus. Fiziski maza, bet emocionāli milzīga grāmata. Atceros, ka negribēju to izlasīt.

“Mūsu ziemas ir precīzi ķirurgi,
tērpušies baltā, tie griež tieši līdz kaulam.”

Vigula dzeja nav mērķis, bet process. Es neiegūstu izlasot, bet iedzīvoju iekšā lasīšanas brīdī, ko radījuši autora vārdi, sarindoti tā, ka ir par mani un mums, tikai mēs nekad to tā nepratām pateikt. It īpaši par vecāku vakariņu galdu, tēvu un tiem, kuru spļāvieni pēc zobu tīrīšanas satek vienā izlietnes notekā.

“KODIENS”

Kad beidzot, pēc aptuveni desmit gadu gaidīšanas, 2020. gada tika izdoda Čārlza Bukovska dzejas grāmatu, kuras tulkojumu un priekšvārdu radījis Jānis Elsbergs, es nekavējos nevienu dienu. Devos uz izdevniecības “Neputns” galeriju un nopirku divus “Kodiena” ekseplārus. Vēlāk šī ideja izrādījās labs gājiens, jo grāmata ātri vien tika pilnībā izpārdota. Elsbergs grāmatas ievadā raksta: “Mēs jūtam, ka autors zina, par ko viņš raksta, ka visu, arī visdrausmīgāko, viņš pats uz savas ādas ir izbaudījis līdz visasiņainākajām mielēm. Man šķiet, tieši autora nostāja ir tā, kas fascinē daudzus lasītājus, – viņš ar visu savu dzīvi un daiļradi rāda un uzsver, ka viņam ir TIESĪBAS būt tieši tik rupjam, netīram un pretīgam, kāds viņš bieži ir. Viņš lepni nes savu alkoholismu kā karogu.”

“.. miesa pārklāj kaulus,
un iekšā top ielikts prāts un
dažkārt arī dvēsele,
un sievietes met
vāzes pret sienām,
un vīrieši met
pa lampu,
un neviens neatrod īsto,
bet nerimstas
meklēt,
rāpdamies gultās
un laukā no tām.
miesa pārklāj
kaulus, miesa
meklē ko vairāk
par miesu.”

“2 soļi pirms Pleskavas divīzijas”

“vakars ezeru iekrāso
jau stundu par ieilgušu lietu rakstu
vējš izpūtis istabas”

Viju Laganovsku iepazinu kā kvalitātīvas prozas autori Literārajā akadēmijā. “2 soļi pirms Pleskavas divīzijas” ir viņas debijas dzejas krājums, kas stāsta par dzīvi valsts pierobežā un dzīvi savā iekšienē. Ļoti skaists, un juteklisks krājums.

“nenojautu ka tava klātbūtne
maniem asinsvadiem pāri klāta āda”

“Skiču burtnīca. Simts”

“Novembra kailie koki kā asinsvadi sargā manas Rīgas smadzeņu darbību.”

Tāda prozas mīlēšānas grāmata. Viena cilvēka ikdiena vienas valsts un zemes ietvarā. Par šo grāmatu manas sajūtas ir līdzīgas kā Pauls Bankovskis teica par Andra Neiburgas “Stum stum” — “Nav nemaz tik daudz grāmatu, kuras izlasot, pārņem sajūta, ka tieši to būtu gribējies uzrakstīt pašam.” Kad lasīju “Skiču burtnīcu”, tad šķita, ka nav nekā vienkāršāka par rakstīšanu. Esi pilnībā iekšā savā ikdienā un pieraksti visu, arī to, kas tobrīd nešķiet tā vērts, bet galu galā izrādās, ka visam ir nozīme. Šķietami mazajiem ikdienas pieturpunktiem lielajā nedēļu ritējumā visvairāk.

“Apglabājiet mani aiz grīdlīstes

Šobrīd vairs neatminos, kur un kā es uzzināju par šo grāmatu (iespējams, tas bija podkāsts “Piedzīvo lappuses”), tomēr atceros tā brīža nolūkus — noteikti gribēju dabūt to savās rokās un izlasīt. Protams, ka mana lētticība neattaisnojās — devos uz grāmatnīcu, bet šī krievu rakstnieka Pāvela Sanajeva darba tirāža latviešu valodā izpirkta bija jau sen. Tad nu liku cerības uz tīru izlasīšanu un Maruta mani izglāba — kādā darbadienas pēcpusdienā savas mājas priekšā pasniedza man ne tikai grāmatu, bet arī paciņu zaļās tējas. Tīrs mīlestības cilvēks.

Uz grāmatas ceturtā vāka lasāma informācija, ka tās lasītāji mēdzot sadalīties divās nometnēs — vieni, kuri jūsmo par to kā izcilu darbu, savukārt otri neizprot grāmatas panākumus. Es, izlasot, paliku kaut kur pa vidu. Neizpratu tikai lasītājus, kuri to uztvēruši kā autora smalku atriebi savai vecmāmiņai — kopš kura laika atklātībai ir negatīvi nolūki?

Atverot grāmatu, tiek atvērtas durvis uz kādu dzīvokli, kurā mitinās vecmāmiņa, vectētiņš un puika Saša. Vienā brīdī lasītājs uzzina, ka vectētiņa istabā ož pēc nospiestām blaktīm, un otrā istabā, vienā gultā, nakšņo Saša ar vecmāmiņu.
Ieejot dzīvoklī, lasītājs iekļūst pasaulē, kura liktu viņam aizspiest ausis, dusmoties, neizpratnē grozīt galvu un bēgt. Tomēr mazdēls Saša nekur aizbēgt nevar un visu redz citādāk nekā mēs, pieaugušie.

(Kad Saša stāstīja par saviem puikas piedzīvojumumiem, ir īpaši sanatorijā, man tas tik ļoti atgādināja “Mazo Nikolā”*, ka nespēju grāmatu uztvert mazāk kā vieglu komēdiju. Tomēr padomju pasaule krietni atšķīrās no Francijas laimīgajām ģimenēm.)

Iespējams, Saša nemaz nav slims — tādas šaubas mani pavadīja visas grāmatas garumā — vai visas neskaitāmās, bezgalīgās puikas kaites psihiski neadekvātā vecmāmiņa nav izdomājusi tikai tāpēc, lai viņai būtu iemesla ar viņu nepārtraukti manipulēt, paturēt savā tuvumā un galu galā noturēt jēgu sevis pašas dzīvei?

“Atvēris acis, es nošausminājos par savu pamošanos un visiem spēkiem centos pagulēt vēl mazu brīsniņu, lai pēc iespējas ilgāk nesāktos šī diena, ko nāksies nodzīvot tikai tālab, lai nākamajā rītā sāktos vēl viena tāda pati.”

*”Mazais Nikolā” — franču rakstnieka (vai komiksu tekstu autora) Renē Gosinī un ilustratora Žana Žaka Sampē humoristiska bērnu grāmata par mazu puiku Nikolā, viņa skolas gaitām, draugiem un ģimeni. Brīnišķīga, gaiša grāmata, kuru gadu gaitā esmu izlasījusi vairākkārt.

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

6 domas par “GRĀMATAS | 2020”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s