Signe, Kate un vectēvs

Vienā no reizēm, kad interneta plašumos pamanīju Signi priecājamies par savu tikko iznākušo grāmatu, man nez kāpēc ienāca prātā, ka tieši ar šo darbu es beidzot varētu atdzīvināt savu grāmatu blogu. Un, tā kā man krietni labāk patīk rīkoties, tā vietā, lai domu atkal un atkal prātā pārcilātu, es devos uz “Liels un Mazs” mājaslapu un liku “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu” savā grozā!

Pagāja pāris dienu, līdz tikko ienākusī īsziņa man pavēstīja, lai nekavējoties dodos uz tuvāko Cēsu Omnivas pakomātu (Ak, kā man patīk mūsdienu iepirkšanās!). Protams, saņēmusi savu paciņu, es negaidīju līdz mājām, bet plēsu to vaļā turpat, pie pakomāta. Un grāmata bija manās rokās. To turot, es iztēlojos Signes prieku, saviļņojumu un droši vien arī laimes asaras. Vai man taisnība, Signe? 🙂

Ar Signi iepazināmies 2017. gadā Latvijas Rakstnieku Savienības telpās, apmeklējot Literāro Akadēmiju. Pēc kāda laika es tiku uzaicināta piedalīties Prozas lasījumos LU Filozofijas fakultātes telpās – pasākumā, kura rīkošanā Signe ik gadu aktīvi iesaistījās un arī pati piedalījās ar savu lasījumu. Man kaut kā atmiņā vārds Kate palicis nav, bet stāstu par mazo meiteni, kura tik ļoti gribēja līdzināties savam vectēvam, es toreiz dzirdēju pavisam noteikti.

Tagad, izlasījusi, ka šis Signes stāsts ir izdods grāmatā, es patiesi nopriecājos. Pirmkārt, par bijušo kolēģi, kura piedzīvojusi sava lolojuma realizāciju, otrkārt, par iespēju šo stāstu vēlreiz izdzīvot, turklāt, es biju droša, ka grāmatā stāsts būs garāks un plašāks par to, ko reiz dzirdēju Signes lasījumā. Tomēr izrādījās, ka ir otrādi. Tā kā esmu absolūta iesācēja bērnu grāmatu lasīšanā (ja neskaita aptuveni 30 gadus senu laika posmu), tad grāmata man bija pārsteigums. “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu” sastāv no lieliem un košiem Elīnas Brasliņas zīmējumiem, kuri pilnībā piepilda visu cietajos A4 vākos ietērpto grāmatu. Teksts, savukārt, katrā atvērumā ir 1-2 teikumu garumā, bet tas ir tik sirsnīgs un sulīgs, ka ar to arī pilnībā pietiek. Tikusi līdz grāmatas beigām es nodomāju, ka labprāt būtu uzzinājusi, kas vēl bez ledenēm, sērkociņiem, šlāgerradio un nesteidzību ir “vectēva lietas”, tomēr sapratu, ka šādi ir labāk – katram lasītājam pašam ir jāpapildina “vectēva lietu” saraksts, vērojot tieši savu vectēvu.

“Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu” ir bauda acīm un taustei. Man, protams, jebkura papīrā iespiesta grāmata šķiet brīnumaina un aptaustīšanas vērta, bet “Kates” vāks pirkstiem liek sajust vectēva džempera rakstu, dzijas pavedienu un bikšu svītras. Savukārt Elīna Brasliņa ir paveikusi brīnišķīgu darbu, Signes stāstu attēlojot tik košās un šķietami vienkāršās ilustrācijās, ka, manuprāt, rosinās bērnus pašus ķerties klāt zīmuļiem un nodoties pašiem savu vectēvu zīmēšanā.

No sirds cerot, ka visi šī bloga lasītāji ir piedzīvojuši un pat turpina piedzīvot savus vectēvus, es novēlu vairāk saskatīt, pieņemt un iemīlēt katra mūsu tuvā cilvēka arī pašas ikdienišķākās darbības. Būt blakus un būt kopā.

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s