Šis bija mans pirmais Remarks. Jāatzīst, līdz šim es no viņa izvairījos, arvien izvēloties kādu citu lasāmvielu, jo man nekad nav paticis laist savā tuvumā to, kas plaši saslavēts. Uz mani tas vienmēr strādājis tieši pretēji – atgrūžot. Par Remarku, neapšaubāmi, biju dzirdējusi daudz, lielākoties to, ka viņa “Trīs draugi” esot izcila grāmata un lieliem literatūras cienītājiem pat viena no tuvākajām.
Vārds laime mūsu laikos ir ieguvis pārspīlētu nozīmi. Ir bijuši gadu simteņi, kad tas nemaz nav bijis pazīstams. Tas toreiz nebija dzīves daļa. Palasiet labāk laikmetu ķīniešu literatūru vai indiešu un grieķu klasiķus. Emocijas vietā, kur sakņojas vārds laime, ļaudis tiecās pēc līdzsvarotas, cildenas dzīves izjūtas. Kur tā zaudēta, sākās krīzes, jūtu mulsums, romantisms un kā lēts aizstājējs rodas laimes meklēšana.
Edgars man stāstīja, ka zaudējis savu Remarka nevainību 14 gadu vecumā. Es savu zaudēju šī gada jūlijā, divu nedēļu garumā. “Debesīm nav lutekļu” manā grāmatu plauktā, rindā līdzās citām grāmatām, glabājās man nezināmu laika posmu. Es pieļauju, ka tā atbrauca līdzi somā no vecāku mājas, kur atradu to glabājamies lielā, senā kartona kastē. Katrā ziņā līdz jūlijam pārdzīvoju ilgāku laika posmu ar grāmatām, kuras mani nespēja pietiekami ieinteresēt un lika ilgoties pēc aizraujošas un apēdamas literatūras. Šī grāmata apetīti uzdzina diezgan strauji un arī pabaroja pietiekami.
Žerāram bija tā lieliskā īpašība, ka viņš vienmēr bija izsalcis. Kamēr viņš ēda, Liliānai atlika laiks pārdomām. (..) Žerārs beidzot bija paēdis. “Kā šis rupjais process, uzņemot sevī barību ceptu dzīvnieku līķu gabalu un pussadalījušos piena produktu viedā, ierosina dvēseles dzejiskās īpašības!” viņš pavēstīja.
Ņemot vērā, ka grāmatas oriģināls izdots 1961. gadā, līdz mūsdienām šī tēma, manuprāt, tikusi apskatīta jau diezgan plaši. Tomēr konkrētais stāsts ir unikāls un tas kārtējo reizi atgādināja par dzīvības un nāves nozīmību, par materiālo lietu patieso vērtību, par to, pēc kā cilvēks ilgojas, atpazinis savā tuvumā mīlestību un nāvi.
Ja kaut kur grib dzīvot, tas allaž nozīmē, ka kaut kur grib nomirt.
Man bija ļoti interesanti šeit ieraudzīt to, ko pati esmu piedzīvojusi sevī un atpazinusi citos – to, kā iemīlēšanās maina cilvēku, to, kā viņš pazaudē pats sevi, to, kā ir gatavs akli pakļauties otram un neredzēt vairs pats savu būtību. Samērā nesen to biju minējusi arī twiterī – “Man tā joprojām šķiet loģiska mistērija, kā pat gudrākie un spēcīgākie prāti kļūst pilnībā muļķīgi un vāji mīlestības priekšā”.
Viņš grib mani piesiet un ieslēgt, viņa domāja, un viņš ar to lepojas un sauc to par laulību un gādību, un mīlestību, un varbūt tā tas arī ir. Bet kāpēc viņš negrib saprast, ka tieši tas, ar ko viņš lepojas, mani atgrūž? (..) Vai viņa bija bēgusi lejā no kalniem, lai galā nokļūtu šeit? Kur bija palikusi dēka? (..) Man vairs nav laika mēģinājumiem, Liliāna domāja. Un man vairs nav laika izmēģināt mājas un ģimenes laimi. Tā iedveš pārāk lielas skumjas. Man jādodas projām! Man pat vairs nav laika tādām sarunām. To visu es daudz labāk zināju tur augšā, sanatorijā, un aizbēgu arī no turienes.
Es neminēšu grāmatas saturu, vien atzīšu, ka man bija interesanti gan ceļot kopā ar grāmatas varoņiem, gan uzturēties tā saucamajā sanatorijā:
– Izskatās kā viesnīca. – Tas pieder pie ārstniecības. Modernā terapija. Mēs esam atpūtnieki, ne vairs slimnieki. Vārdi slimība un nāve te ir tabu. Tos vienkārši nelieto. Praktiskā psiholoģija. Lieliski uzlabo garastāvokli, bet cilvēki mirst tāpat.
Pašiznīcība, kā jums zināms, ir viens no trim veidiem, ar ko esam pārāki par dzīvniekiem.
Grāmatu smarža 