“Pele slazdā”. Hermanis Paukšs

Mēs reti aptveram savas dabas duālismu: no vienas puses, mēs neapšaubāmi esam dzīvnieki ar tiem raksturīgajām afektīvām reakcijām, no otras puses, spēja domāt ir izkropļojusi mūsu dabiskumu, vienlaikus pavērdama iespēju prognozēt mūsu rīcības sekas un ērtāk iekārtoties gan dabā, gan sabiedrībā.

Šādi skan man tuvākais citāts no grāmatas, kas gan patiesībā atrodas nedaudz ārpus paša romāna, izskanot tā noslēgumā – autora pēcvārdā. Citāts, kurš raksturo “Peles slazdā” izspēlēto tēmu un ļauj padomāt par to, kāda ir mūsu pašu daba. Un bērni, kuru uzvedība nedrīkst nobīdīties ne soli no tā, kā noteikts nerakstītajā dzimtas bērnu pareizas uzvedības grāmatā – kādi viņi izaug?

VR_pele_slazda (1)

Hermanis Paukšs ir uzrakstījis sirsnīgu un savu kārtējo neapšaubāmi humoristisko stāstu, kurā lasītājam satikt kādu daļu sevis paša, savas ģimenes, vai arī vienkārši nopriecāties, ka par šādu pieredzi var lasīt vien grāmatā. “Pele slazdā” stāsta par vidusskolnieci Agnesi, kuras stingrie vecāki, kuri, pašuprāt, meiteni audzinājuši neapšaubāmi pareizi, dodas gada garuma peļņā uz ārzemēm. Šī iemesla dēļ Agnesei tiek sameklētas pagaidu mājas pie bargā tēvoča Rolfa, kuru vecāki redz kā pašas izcilības un bardzības paraugu, savukārt, meitene, kā lielāko biedu, kāds vien pasaulē iespējams.

Turpināt “Pele slazdā”. Hermanis Paukšs lasīšanu

Noras Ikstenas “Esamība ar Regīnu”

Lietus gāza tik zvērīgi balts. Debesis bija tik zvērīgi melnas.

Grāmata, kura manās mājās jau bijusi ilgu laiku. Reiz, kad strādāju grāmatnīcā, nopirku to mammai. Tas bija gadus septiņus atpakaļ un tobrīd man šķita, ka Noras Ikstenas rakstītais mani neieinteresētu. Man neienāca prātā, ka tā Regīna, kas minēta grāmatas nosaukumā un, kuras esamība vijas tai viscaur, ir tā pati Ezera, kuras vēstules reiz lasīju vākos iesietajā “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis” un atradu tajās daudz no sevis.  Kurās ikkatrs, kas reiz bijis iemīlējies, sevi var tur atrast. Reiz, kad atkal aizbraucu pie mammas ciemos, pārskatīju viņas grāmatu plauktus, redzēju, ka tur blakus stalti stāv divas “Esamības ar Regīnu”, un vienu paņēmu sev.

Tava doma jau pārģērbusies manos vārdos, un tagad man grūti nošķirt, kur beidzies Tu un sākos es. Jo vairāk Tu attālinies no manis, jo vairāk tava balss pārtop par atbalsi manī.

20181216_111747oo

Grāmata ir izdota 2007. gadā, 5 gadus pēc Regīnas Ezeras nāves. Noras Ikstenas pieraksti, ejot, dzīvojot cauri Ezeras dzīvesstāstam, darbā mijas ar pašas Regīnas rakstīto. Iesākumā rūpīgi piefiksēju, kurā gadā konkrētais ieraksts ir tapis un kura no dāmām ir tā autore, tomēr ar laiku es sāku ļaut visam saplūst kopā, nešķirojot, jo Regīnas esamība galu galā bija tikai viena un pilnīga. Katrs dienasgrāmatas tipa ieraksts ir fiksēts ne tikai ar konkrētu gadu un datumu, bet arī dabas uzvedību konkrētajā dienā, kā piemēram, Svaigs rīts; Dīvains, nenoturīgs vasaras vakars, ducina, velkas uz lietu vai Kaijas turpina kliegt.

Turpināt Noras Ikstenas “Esamība ar Regīnu” lasīšanu

Ingas Žoludes “Materia botanica”

Karstums šeit ir kā pirtī. Ļoti mitrs. Varētu cerēt uz vēsumu naktīs, bet atnāk tikai vēsums, naktis vienmēr izpaliek. Tās ir baltas. Un es nesaprotu, kad ir laiks iet gulēt.

Tas bija pirms vairākām nedēļām, kad Inga Žolude uzaicināja mūs, savu Literārās akadēmijas izlaiduma grupu, uz savas jaunākās grāmatas atklāšanas pasākumu Nice Place Telpā. Zināju, ka šī būs retā grāmata, kuru nopirkšu tās atklāšanas dienā, vēl nelasījusi un nezinot tās saturu. Dienas grāmatas izdotā “Materia botanica” pasākuma vakarā satiku Agri, kurš man atklāja, ka grāmata sevī ietver ne tikai rakstnieces jaunāko romānu, bet arī tā priekšteci – “Siltu zemi”, kas ir rakstnieces pirmais romāns, līdz šim joprojām nelasīts.

Es vairs necīnos ar tiem, kas mani nesaprot. Nesapratīs. Uzlauž vissvētākās durvis manī, pēta manu dzīvi, tad saka, ka nesaprot mani, ka viss manī ir nepareizs.

20181202_092903oo

Līdz šim Ingas Žoludes grāmatas esmu lasījusi ar baudu un aizrautību. “Sarkanajiem bērniem” pieķēros, kad, ciemojoties pie brāļa, pamanīju to viņa sievas grāmatplauktā. Paņēmu savās rokās, atšķīru, iesāku lasīt un nespēju vairs apstāties. Tas bija lielisks darbs, kuru apēdu vien dažu dienu laikā. Nedaudz vēlāk manās rokās nonāca “Mierinājums Ādama kokam” – krājums, kurš dziļi un valdzinoši izstāsta dzīvi, nāvi un mūs pašus.

Ceru, ka viņa man apniks, tā vismaz būtu vieglāk.

Turpināt Ingas Žoludes “Materia botanica” lasīšanu

Biogrāfija. Kurts Kobeins

Reiz Agris jautāja par manām desmit mīļākajām grāmatām. Man tas šķita krietni sarežģīts jautājums un es nevarēju atbildēt, ņemot vērā, cik daudz grāmatu ir izlasītas, un cik daudz esmu atzinusi par labām. Tomēr sarunai virzoties nonācām līdz iztēlotai situācijai, kurā ugunsgrēka gadījumā būtu iespēja izglābt no liesmām tikai desmit no visām savām grāmatām. Un šis pavērsiens manu atbildi padarīja krietni vieglāku. Skaidri zināju, ka Mansarda izdotā, Čārlza. R. Krosa sarakstītā Kurta Kobeina biogrāfija būtu viena no tām.

45415066_781949048863695_7003733393548509184_nRED

Lieliska grāmata. Es iepazinu Kurtu tik tuvu, cik tuvu nekad nebiju domājusi iepazīt. Lasot jutos kā iegājusi viņa mājā, viņa dzīvoklī, viņa guļamistabā, kā visu laiku esot Kurtam blakus, kā redzot un sajūtot viņu. Pirms šīs grāmatas es zināju, ka ir eksistējusi grupa Nirvana, zināju, kā sauc tās solistu un biju dzirdējusi atsevišķas grupas dziesmas, tomēr necik tālāk mana zināšana nesniedzās. Smagāks par debesīm man pilnībā atvēra to pasauli, kurā Kurts dzīvoja, ieveda tajā iekšā un tur arī atstāja. Lasīšanas procesā paralēli klausījos tekstā minētās un izstāstītās Nirvanas dziesmas, iepazīstot un atklājot tās no jauna. Grāmata ir papildināta ar Kobeinu ģimenes un citiem privātiem fotoattēliem, kuri iedod papildus svaru un klātbūtnes sajūtu visā stāstā. Turpināt Biogrāfija. Kurts Kobeins lasīšanu

“Debesīm nav lutekļu” (jeb mirsim mēs visi)

Palette1540108498153oo

Šis bija mans pirmais Remarks. Jāatzīst, līdz šim es no viņa izvairījos, arvien izvēloties  kādu citu lasāmvielu, jo man nekad nav paticis laist savā tuvumā to, kas plaši saslavēts. Uz mani tas vienmēr strādājis tieši pretēji – atgrūžot. Par Remarku, neapšaubāmi, biju dzirdējusi daudz, lielākoties to, ka viņa “Trīs draugi” esot izcila grāmata un lieliem literatūras cienītājiem pat viena no tuvākajām.

Vārds laime mūsu laikos ir ieguvis pārspīlētu nozīmi. Ir bijuši gadu simteņi, kad tas nemaz nav bijis pazīstams. Tas toreiz nebija dzīves daļa. Palasiet labāk laikmetu ķīniešu literatūru vai indiešu un grieķu klasiķus. Emocijas vietā, kur sakņojas vārds laime, ļaudis tiecās pēc līdzsvarotas, cildenas dzīves izjūtas. Kur tā zaudēta, sākās krīzes, jūtu mulsums, romantisms un kā lēts aizstājējs rodas laimes meklēšana.

Edgars man stāstīja, ka zaudējis savu Remarka nevainību 14 gadu vecumā. Es savu zaudēju šī gada jūlijā, divu nedēļu garumā. “Debesīm nav lutekļu” manā grāmatu plauktā, rindā līdzās citām grāmatām, glabājās man nezināmu laika posmu. Es pieļauju, ka tā atbrauca līdzi somā no vecāku mājas, kur atradu to glabājamies lielā, senā kartona kastē. Katrā ziņā līdz jūlijam pārdzīvoju ilgāku  laika posmu ar grāmatām, kuras mani nespēja pietiekami ieinteresēt un lika ilgoties pēc aizraujošas un apēdamas literatūras. Šī grāmata apetīti uzdzina diezgan strauji un arī pabaroja pietiekami.

Žerāram bija tā lieliskā īpašība, ka viņš vienmēr bija izsalcis. Kamēr viņš ēda, Liliānai atlika laiks pārdomām. (..) Žerārs beidzot bija paēdis. “Kā šis rupjais process, uzņemot sevī barību ceptu dzīvnieku līķu gabalu un pussadalījušos piena produktu viedā, ierosina dvēseles dzejiskās īpašības!” viņš pavēstīja.

Ņemot vērā, ka grāmatas oriģināls izdots 1961. gadā, līdz mūsdienām šī tēma, manuprāt, tikusi apskatīta jau diezgan plaši. Tomēr konkrētais stāsts ir unikāls un tas kārtējo reizi atgādināja par dzīvības un nāves nozīmību, par materiālo lietu patieso vērtību, par to, pēc kā cilvēks ilgojas, atpazinis savā tuvumā mīlestību un nāvi.

Ja kaut kur grib dzīvot, tas allaž nozīmē, ka kaut kur grib nomirt.

Man bija ļoti interesanti šeit ieraudzīt to, ko pati esmu piedzīvojusi sevī un atpazinusi citos – to, kā iemīlēšanās maina cilvēku, to, kā viņš pazaudē pats sevi, to, kā ir gatavs akli pakļauties otram un neredzēt vairs pats savu būtību. Samērā nesen to biju minējusi arī twiterī – “Man tā joprojām šķiet loģiska mistērija, kā pat gudrākie un spēcīgākie prāti kļūst pilnībā muļķīgi un vāji mīlestības priekšā”.

Viņš grib mani piesiet un ieslēgt, viņa domāja, un viņš ar to lepojas un sauc to par laulību un gādību, un mīlestību, un varbūt tā tas arī ir. Bet kāpēc viņš negrib saprast, ka tieši tas, ar ko viņš lepojas, mani atgrūž? (..) Vai viņa bija bēgusi lejā no kalniem, lai galā nokļūtu šeit? Kur bija palikusi dēka? (..) Man vairs nav laika mēģinājumiem, Liliāna domāja. Un man vairs nav laika izmēģināt mājas un ģimenes laimi. Tā iedveš pārāk lielas skumjas. Man jādodas projām! Man pat vairs nav laika tādām sarunām. To visu es daudz labāk zināju tur augšā, sanatorijā, un aizbēgu arī no turienes.

Es neminēšu grāmatas saturu, vien atzīšu, ka man bija interesanti gan ceļot kopā ar grāmatas varoņiem, gan uzturēties tā saucamajā sanatorijā:

– Izskatās kā viesnīca. – Tas pieder pie ārstniecības. Modernā terapija. Mēs esam atpūtnieki, ne vairs slimnieki. Vārdi slimība un nāve te ir tabu. Tos vienkārši nelieto. Praktiskā psiholoģija. Lieliski uzlabo garastāvokli, bet cilvēki mirst tāpat.

Palette1540108868399oo

Pašiznīcība, kā jums zināms, ir viens no trim veidiem, ar ko esam pārāki par dzīvniekiem.

Aivars Eipurs “Minimas jeb zemestrīce zābakā”

Šī ir Aivara Eipura otrā minimu grāmata. Manuprāt, lielisks žanrs, kas rada literatūru ātri un viegli uztveramu. Starp citu, tieši šajos vākos var atrast mazu stāstu (jeb minimu) par autora pseidonīmu – Eduards Aivars.

“Es radīju minimu kā literāru žanru, jo tādi apzīmējumi kā refleksija, miniatūra vai maksima derēja tikai dažos gadījumos. Minimas ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet notikumi un izdoma. Šeit es rādu publikai nejaušu savas sirds portretu.”

eiours

Šī ir ceļa grāmata. Lieliska grāmata, ko lasīt, esot ceļā – garākā, īsākā, pat saraustītā. Garākā ceļā esot vienīgais mīnuss varētu būt tāds, ka aptrūktos lasāmā, jo grāmata nav bieza, kā arī reti kad aizpilda pilnas lapaspuses. Toties tieši šī iemesla dēļ noder, piemēram, esot pilsētā, aktīvā kustībā, dažādos pārvietošanās veidos, kā to ikdienu dzīvoju es pati. Domu pazaudēt nav iespējams, toties iespējams iegūt smaidu uz lūpām. Es vairākas reizes ieguvu pat skaļus smieklus, kas dabīgi izlija no manis, lasot minimas mājās, darbā vai “Spiikiizi” telpās. Varētu šķist, ka tobrīd lasu komēdiju, tomēr es vienkārši lasīju dzīvi. Mans pats mīļākais gabals bija par speķi. Izlasiet, mēs visi tur esam bijuši 🙂 Turpināt Aivars Eipurs “Minimas jeb zemestrīce zābakā” lasīšanu

Regīna Ezera “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”

Vakarnakt es apskaudu pat priekšmetus, kuriem pieskārās Tavas rokas. Ko Tu esi izdarījis ar mani?

Sena grāmata. Manā pasaulē sena. Izdota 2003. gadā un aptuveni tajā laikā arī to lasīju pirmo reizi. Kā grāmatas priekšvārdā raksta tās sakārtotāja Aija Vālodze, šī Regīnas Ezeras grāmata citu viņas rakstu darbu vidū noteikti ieņem īpašu vietu, jo tā ir simtprocentīgi īsta. Stāstīta bez izlikšanās un uzspēles.

20180501_173921oo

Turpināt Regīna Ezera “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis” lasīšanu

Ilze Jansone “Insomnia”

“.. istabā dzirdu tikai savus sirdspukstus un viņas elpu. Es neesmu neko tik skaistu dzirdējusi gadiem.”

IMG_20180211_160808_968

Absolūta jūtu grāmata. Cilvēka iegrimšana un pazušana otrā. Atzīšos, ka nevarēju sagaidīt, kad būšu ar šo vākos iespiesto sieviešu mīlestības un apmātības stāstu tikusi galā. Darbs, kuram jāatdodas pilnībā, lai to sajustu. Varbūt es to šoreiz vienkārši nespēju.

– Kam vispār nāves brīdī ir nozīme?

– Mēs atgriežamies pie reliģijas?

– Tā sanāk.

– Nekam. Nozīme ir tikai tam, cik ļoti tu esi spējis mīlēt citus cilvēkus.