Kalendārs

“Ja es apprecētos, tad mana sieva arī neietu prom, kad man gribētos palikt vienam. Bet man tik bieži gribas gluži vienkārši pabūt vienam, ka es pat nevaru iedomāties, ka varētu to laiku būt ar kādu kopā. Un nevajag domāt, ka man nav draudzenes vai sievas tāpēc, ka es esmu slims, nabadzīgs vai smirdīgs. Ja paskatās spogulī, tur nekas tāds nav redzams.”

Šajā agrajā pavasarī ir teju neiespējami nepamanīt šo plānajos haki krāsas vākos ietērpto romānu, ja vien ir kaut neliela interese par jaunākajiem notikumiem latviešu literatūrā. Andris Kalnozols ar savu debiju daiļliteratūrā ir radījis pamatīgu pacēlumu to cilvēku lokā, kuri grāmatu jau izlasījuši, un pacēlums nenoplok, jo sajūsminātie fani iesaka šo darbu izlasīt arī ikvienam citam cilvēkam. Pērciet paši un dāviniet draugiem, viņi saka. Kāds jau savā iztēlē grāmatai ir piešķīris LaLiGaBas debijas balvu un, manuprāt, cilvēki būs gatavi lauzt krēslus, ja “Kalendārs mani sauc” šo balvu gadījumā nesaņems.

Grāmata ir izdota pagājušajā 2020. gadā izdevniecībā “Orbīta”. Manās rokās “Kalendārs” (kas ir, šķiet, jau oficiāls grāmatas nosaukuma saīsinājums) nonāca vienā no ārkārtīgi sniegotajām dienām šī gada februārī. Un, lai arī es tobrīd nebiju pabeigusi lasīt kādu citu grāmatu, noplēsu no “Kalendāra” iesaiņojuma plēvi un uz mirkli iemetos tajā iekšā. Izrādījās, ka romāns ir dienasgrāmata. Galvenā varoņa Oskara dienasgrāmata, kuru viņš raksta, neizlaižot nevienu pašu dienu. Oskars stāsta par sevi, savu mammu, savām ikdienas pastaigām un katru mazo notikumu, kas viņa pasaulē ir lielāks, nekā, ļoti iespējams, to redzētu mēs, pārējie.