Siltināšanās. “Klusums ir vaļā”

Jau gadu
es eju projām no tevis.

Tas ir kā lūkoties titros,
kuros bezgalīgi atkārtojas mūsu abu vārdi.

Reiz es iemīlēju dzeju, iepazīstot Ojāra Vācieša grāmatas. Tolaik ēdu visus dzejnieka vārdus, apburta no tā, kādu pasauli tie man atvēruši. Manuprāt, dzeja ir ļoti nozīmīgs lielums, kurš koncentrētā valodā spējīgs pateikt lielu sajūtu. Nozīmīgu sajūtu. Cilvēks dzejā meklē sevi, atrod iespēju paskatīties uz savām sajūtām citādāk, iekāpjot tajās vēl dziļāk. Ingas Pizānes grāmatas lasīšanas laikā – vēl siltāk.

Sieviete ievelk dūmus, cilvēki skūpstās par maz,
palaiž dzīvi gar lūpām.
Mums ir ideāli, bet tie nesaskan
ar dzīvi.

Inga savā dzejas grāmatā “Siena, ko nosiltināt” stāsta par ilgām, skumjām, sevis meklēšanu, vientulību, lasītājs iepazīst arī dzejnieces mammu un viņas brīnišķīgo spēju izstāstīt emocionālo pasauli lietās un darbībās.