GRĀMATAS | 2020

Agrs pavasaris, Matīsa iela

Manas grāmatas šīgada martā tika pie jaunām mājām. Man priekšā bija divi tukši plaukti un pie kājām pilnas kastes grāmatu. Šo varbūt sapratīs tikai trakie klasiskā formāta grāmatu cilvēki — cik liela bauda ir katru no tām paņemt rokās un katrai atrast savu vietu un kaimiņienes. Kārtot, sakārtot un, ļoti iespējams, pārkārtot. Esmu ne tikai grāmatu, bet arī kārtības frīks, līdz ar to tām ir jāstāv konkrētā secībā un noteikti pēc augumiem. Šī brīža kārtība paredz iedalījumu pēc izdevniecībam, bet manas grāmatas ir stāvējušas plauktos arī krāsu, izmēru, autoru, lasījuma procesa u.c. secībās.

Mums, cilvēkiem, reizēm patīk vai ir nepieciešams atskatīties uz pagājušo. Teju viss izdzīvotais ir vērtīga pieredze, šī ieraksta sakarā — izlasītās grāmatas it īpaši. Kā zināms, grāmatu lasīšanas procesam ir daudz pozitīvu ieguvumu — tas attīsta kritisko domāšanu, empātiju, iztēli, kā arī palīdz pieredzēt daudz dažādu dzīvesstāstu, neatraujoties no lasāmā teksta.

Šis ieraksts būs par grāmatām, kuras izlasīju pagājušajā gadā. Par tām, kuras ir lieliski uzrakstīti darbi un kuru tekstu pārstrādāšana man bijusi vērtīga (vai varbūt izklaidējoša) pieredze. Ņemot vērā, ka, lai atsauktos uz tām šajā blogā, visa gada garumā, esmu bijusi vai nu par slinku vai par aizņemtu, vienu rītu sajutu, ka gribu to izdarīt tagad.

Beigbeders, Ūna un Selindžers

Reiz, kādā šīgada ziemas dienā, kuras visas pagāja kā viens nebeidzams rudens, mēs ar K. pastaigājāmies mierīgajās Cēsu ielās. Pie kādas vecpilsētas ēkas bruģis pārgāja pakāpienos – tie veda augšā līdz durvīm, aiz kurām atradās Zvaigznes grāmatnīca. K. tobrīd meklēja sev plānotāju, es, savukārt, grāmatas meklēju vienmēr. Iegājām ēkā un visu tās dienas pastaigu attaisnoja viens vienīgs skatiens, kurš savienoja mani un Ūnas O’Nīlas melnbalto portretu uz grāmatas vāka.

Jāatzīst, ka par šo grāmatu zināju vien tik, ka tā bija radījusi nebeidzamu sajūsmu cilvēkam, kurš burtiski pārtiek no grāmatām – Agrim, kurš “Ūnu un Selindžeru” ievietojis sava tālā 2015. gada TOP grāmatu apskata pirmajā vietā. Atmiņās par savu mīlestību pret šo romānu no pirmā acu skatiena viņš raksta tā: “Manas acis uzreiz iemirdzējās kā divas visspožākās zvaigznes un es tvēru grāmatu, lai sajūsmā remdētu ilgas pēc tās”. Es tobrīd nezināju, kas ir Ūna, par Selindžeru vien tik, ka viņš ir lieliskā darba “Uz kraujas rudzu laukā” autors. Jā, būtu lieliski zināt autora biogrāfiju pirms viņa grāmatas lasīšanas, bet tikpat labi arī ir nezināt neko. Tā var rast iemeslu izlasīt vienu labu grāmatu divas reizes.

“Vīrieši bez sievietēm”, Haruki Murakami

Cik dzīve ir savāda! Te tu iedomājies, ka kaut kas ir ārkārtīgi spožs, esi gatavs atteikties no visa, lai to iegūtu, bet, kad pagājis nedaudz laika un tu paskaties uz to no cita leņķa, krāsas ir neticami izbalējušas. Ko es tajā vispār saskatīju, to vairs nesaprast.

“Vīrieši bez sievietēm”, Kriša dāvinājums, nostāvēja manā grāmatu plauktā aptuveni piecus mēnešus, līdz sajutu, ka tās laiks ir pienācis. Ar Murakami draudzējos jau krietni sen – kopš pirmajos pēcvidusskolas gados viņa grāmatas netīšām atklāju Ventspils bibliotēkas plauktos. “Norvēģu koks”, “Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules” bija pirmās, kuras mani pilnībā apbūra un es meklēju vēl un vēl. Lasīju, ko vien bibliotēka man varēja piedāvāt un izlasīju visu, kas tajā brīdī bija latviski iztulkots. Pēc tam vairākus gadus Murakami vairs neienāca manā pasaulē un es viņu, nez kādēļ, sajutu kā Koelju tipa rakstnieku. Varbūt tādēļ, ka arī mūsu pusē viņš beidzot bija kļuvis par kulta rakstnieku un man vienmēr ir bijusi mentāla alerģija pret bara instinktu. Tomēr, Murakami kvalitāti tas, protams, nebija mainījis itin nemaz. Šogad esmu izlasīju divas no “18Q4” triloģijas grāmatām un nu arī šo silto, neparasto stāstu krājumu.

Kļūt par vīriešiem bez sievietēm ir pavisam vienkārši. Tu patiesi mīli kādu sievieti, un tad viņa kaut kur pazūd.