Kalendārs

“Ja es apprecētos, tad mana sieva arī neietu prom, kad man gribētos palikt vienam. Bet man tik bieži gribas gluži vienkārši pabūt vienam, ka es pat nevaru iedomāties, ka varētu to laiku būt ar kādu kopā. Un nevajag domāt, ka man nav draudzenes vai sievas tāpēc, ka es esmu slims, nabadzīgs vai smirdīgs. Ja paskatās spogulī, tur nekas tāds nav redzams.”

Šajā agrajā pavasarī ir teju neiespējami nepamanīt šo plānajos haki krāsas vākos ietērpto romānu, ja vien ir kaut neliela interese par jaunākajiem notikumiem latviešu literatūrā. Andris Kalnozols ar savu debiju daiļliteratūrā ir radījis pamatīgu pacēlumu to cilvēku lokā, kuri grāmatu jau izlasījuši, un pacēlums nenoplok, jo sajūsminātie fani iesaka šo darbu izlasīt arī ikvienam citam cilvēkam. Pērciet paši un dāviniet draugiem, viņi saka. Kāds jau savā iztēlē grāmatai ir piešķīris LaLiGaBas debijas balvu un, manuprāt, cilvēki būs gatavi lauzt krēslus, ja “Kalendārs mani sauc” šo balvu gadījumā nesaņems.

Grāmata ir izdota pagājušajā 2020. gadā izdevniecībā “Orbīta”. Manās rokās “Kalendārs” (kas ir, šķiet, jau oficiāls grāmatas nosaukuma saīsinājums) nonāca vienā no ārkārtīgi sniegotajām dienām šī gada februārī. Un, lai arī es tobrīd nebiju pabeigusi lasīt kādu citu grāmatu, noplēsu no “Kalendāra” iesaiņojuma plēvi un uz mirkli iemetos tajā iekšā. Izrādījās, ka romāns ir dienasgrāmata. Galvenā varoņa Oskara dienasgrāmata, kuru viņš raksta, neizlaižot nevienu pašu dienu. Oskars stāsta par sevi, savu mammu, savām ikdienas pastaigām un katru mazo notikumu, kas viņa pasaulē ir lielāks, nekā, ļoti iespējams, to redzētu mēs, pārējie.

Oskars ir jauns vīrietis – divus metrus garš un, kā pats saka, “sveru 384 kg uz salauztiem svariem”. Tomēr Oskara augumam nozīme stāstā ir vien atsevišķos gadījumos (piemēram, kad viņš piesakās palīdzēt cilvēkiem pārnest smagus priekšmetus); galvenā uzmanība tiek veltīta viņa prātam. Oskaram ir kāda vārdos nenosaukta garīga saslimšana, kura lielākoties liek viņa prātam strādāt tā, kā to darītu bērna prāts, savukārt reizēm pārsteidz, darbojoties labāk nekā lielai daļai pieaugušo, ar apbrīnojamu loģiku. Daudz emociju Oskaram strādā citādi nekā ierasts pieaugušiem cilvēkiem – viņā mīt gan bailes, gan rūpes, gan prieks, tomēr viņš uz tām nekad neskatās no malas, bet nekautrējoties dzīvo ar emocijām kopā, vien reizēm nojaušot, ka ir reaģējis ne tā, kā pienāktos.

“Bet klīnikā es nekā laba neredzu. Varbūt ir citas slimnīcas, bet es pat negribu domāt, ka man to vajadzētu pārbaudīt. Es nevienam neskrienu virsū ar nazi un granātām. Es neuzmācos sievietēm un nealkstu viņas sist līdz bezgalībai. Es skaļi nerunāju rupjības pilsētas galvenajā laukumā, nestaigāju pliks ar dzimumlocekli ārā. Es tikai zinu no galvas kalendāru, maz runāju un taisu izrādes par skumjām, kuras neviens nesaprot. Tas nav iemesls, lai mani ieslēgtu palātā bez iziešanas iespējām. Jo man ir svarīgi staigāt.”

Oskars rakstot katru nedēļu izvēlas vienu vārdu, un “ir noteikums, ka tas nedrīkst būt kāda cilvēka vārds, jo ar to es tāpat diezgan daudz krāmējos”. Izvēlēties vārdu, par kuru konkrētajā nedēļā īpaši padomāt (un autoram izmantot tos kā nodaļas virsrakstus), Oskaram ir ieteicis mācītājs – cilvēks, kurš ir viņa draugs un retais cilvēks, ar kuru viņš runā, jo nopietnu dakteri abi ar mammu atļauties nevar. Mācītājs ir uzdāvinājis Oskaram plānotāju, kurā piefiksēt savas domas, emocijas un notikumus, un Oskars tajā neizlaiž nevienu pašu dienu, veicot ierakstu pat tad, ja tas sastāv tikai no viena teikuma. Romānā ir daudz notikumu, un to lasīt ir gana viegli, ļaujot sekot un just līdzi ne tikai Oskaram, bet arī viņa dienasgrāmatas rakstīšanas laikā iegūtajiem draugiem – pārsvarā veciem ļaudīm, ar kuriem Oskaram izveidojas brīnišķīga saskaņa.

“Es vienkārši gribu, lai kāds var paēst zupu bez naudas. Tas arī viss. Bet es negribu, ka tā ir labdarība. Es gribu, ka tas ir normāli. Paēst zupu ir normāli.”

Lai arī es par šo grāmatu nebiju sajūsmā, ir skaidri zināms, ka lielākā daļa tās lasītāju dēvē “Kalendāru” par izcilu un pat ģeniālu. Lasītāji vietnē Goodreads uzsver, ka stiepuši garumā romāna lasīšanu, jo nav gribējuši no Oskara šķirties, tuvojoties grāmatas beigām. Man savukārt nereti bija pat garlaicīgi. Jā, Oskars ir sirsnīgs, vienkāršs un reizē neparasts cilvēks, kurš dara labas lietas, neko neprasot pretī, rūpējas par draudzību un godā vecus cilvēkus. Man vienkārši nebija tā klikšķa – varbūt tas ir atkarīgs no paša lasītāja pieredzes bagāžas?

Es nevēlos dalīties iemeslos, kāpēc man šī grāmata ne īpaši patika, jo tam taču nav nekādas nozīmes, vai ne? Katram galu galā pašam jāizvēlas, ko lasīt, un, ja jau krietna daļa lasītāju atzinuši to par vērtīgu literatūru, lai jau! Lasīt vajag un rakstīt arī, tāpat kā sarunāties, mīlēt un apzināties cilvēcības dažādību.

“Šodien pastaigāšos un apdomāšu turpmākos soļus. Tie jāsper pārdomāti un uzmanīgi, lai es varētu savest kārtībā savu dzīvi un nokārtot attiecības ar cilvēkiem, kuri man ir darījuši labu. Man liekas, ka ikdienai no tā arī vajadzētu sastāvēt. Sakārtot ap sevi istabu un domas, pateikt paldies cilvēkiem, kas tev kaut ko ir devuši, neko neprasot pretī.”

Publicējis

Anita Reina

Rakstu to, ko dzīvoju. Meklēju patiesību un mācos uzrakstīt to, ko cilvēki viens otram nepasaka. Pats aizraujošākais notiek katru dienu ar mums pašiem, to visu es labprāt vēroju un jūtu. Reizēm jūtu nelabprāt un tāpēc rakstu. It viss galu galā veido apli.

2 domas par “Kalendārs”

  1. Ir nozīme. Man vienmēr patīk lasīt, kāpēc kāda grāmata nav patikusi. Bieži vien kādu grāmatu atsauksmēs visi aizgūtnēm slavē, mīnusus nemaz nepieminot. Es kā potenciālais lasītājs tad īsti nesaprotu – vai tiešām ir tik laba, vai arī visi savākušies eksemplārus no izdevniecības un baidās pateikt ko sliktu? Bet, ja izlasu, kas kādam nav paticis, aina par grāmatu manā galvā uzzīmējas daudz pilnīgāka. Ja, teiksim, kādam nav paticis sižets, tad puslīdz droši zinu, ka, ja tur būtu citi mīnusi, tad arī par tiem viņš diez vai būtu klusējis. Nu, nav tā, ka grāmata, kuru vienā balsī slavinājuši 10 blogeri būs labāka par to, kuru slavējuši 8, bet divi uzrakstījuši, ka īsti nepatika. Vismaz mana pieredze par to liecina.

    Patīk

    1. Jā, šeit es piekrītu. Lai gan pēdējā laikā esmu (beidzot) sapratusi, ka citu atsauksmes ļoti reti kad sniedz tādu pašu (vai vismaz tuvu tam) viedokli, kāds, izlasot grāmatu, ir man. Salasos Goodreads, ka grāmata būs tāda un tāda, bet izrādās, ka manās acīs ir pavisam citāda! Un reizēm man gribas spītīgi cīnīties pretī tām atsauksmēs, piemēram, “Vientulības ministrijas” gadījumā, bet reizēm – kā šeit, par Kalendāru – neko sliktu negribas teikt. Pat nezinu, no kā tas atkarīgs. Katrā ziņā “Kalendārs” mani nepārliecināja un bieži garlaikoja, Oskara tēls bija idealizēts un tas bija ļoti jūtams.

      Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s