Signe, Kate un vectēvs

Vienā no reizēm, kad interneta plašumos pamanīju Signi priecājamies par savu tikko iznākušo grāmatu, man nez kāpēc ienāca prātā, ka tieši ar šo darbu es beidzot varētu atdzīvināt savu grāmatu blogu. Un, tā kā man krietni labāk patīk rīkoties, tā vietā, lai domu atkal un atkal prātā pārcilātu, es devos uz “Liels un Mazs” mājaslapu un liku “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu” savā grozā!

Pagāja pāris dienu, līdz tikko ienākusī īsziņa man pavēstīja, lai nekavējoties dodos uz tuvāko Cēsu Omnivas pakomātu (Ak, kā man patīk mūsdienu iepirkšanās!). Protams, saņēmusi savu paciņu, es negaidīju līdz mājām, bet plēsu to vaļā turpat, pie pakomāta. Un grāmata bija manās rokās. To turot, es iztēlojos Signes prieku, saviļņojumu un droši vien arī laimes asaras. Vai man taisnība, Signe? 🙂

Kalendārs

“Ja es apprecētos, tad mana sieva arī neietu prom, kad man gribētos palikt vienam. Bet man tik bieži gribas gluži vienkārši pabūt vienam, ka es pat nevaru iedomāties, ka varētu to laiku būt ar kādu kopā. Un nevajag domāt, ka man nav draudzenes vai sievas tāpēc, ka es esmu slims, nabadzīgs vai smirdīgs. Ja paskatās spogulī, tur nekas tāds nav redzams.”

Šajā agrajā pavasarī ir teju neiespējami nepamanīt šo plānajos haki krāsas vākos ietērpto romānu, ja vien ir kaut neliela interese par jaunākajiem notikumiem latviešu literatūrā. Andris Kalnozols ar savu debiju daiļliteratūrā ir radījis pamatīgu pacēlumu to cilvēku lokā, kuri grāmatu jau izlasījuši, un pacēlums nenoplok, jo sajūsminātie fani iesaka šo darbu izlasīt arī ikvienam citam cilvēkam. Pērciet paši un dāviniet draugiem, viņi saka. Kāds jau savā iztēlē grāmatai ir piešķīris LaLiGaBas debijas balvu un, manuprāt, cilvēki būs gatavi lauzt krēslus, ja “Kalendārs mani sauc” šo balvu gadījumā nesaņems.

Grāmata ir izdota pagājušajā 2020. gadā izdevniecībā “Orbīta”. Manās rokās “Kalendārs” (kas ir, šķiet, jau oficiāls grāmatas nosaukuma saīsinājums) nonāca vienā no ārkārtīgi sniegotajām dienām šī gada februārī. Un, lai arī es tobrīd nebiju pabeigusi lasīt kādu citu grāmatu, noplēsu no “Kalendāra” iesaiņojuma plēvi un uz mirkli iemetos tajā iekšā. Izrādījās, ka romāns ir dienasgrāmata. Galvenā varoņa Oskara dienasgrāmata, kuru viņš raksta, neizlaižot nevienu pašu dienu. Oskars stāsta par sevi, savu mammu, savām ikdienas pastaigām un katru mazo notikumu, kas viņa pasaulē ir lielāks, nekā, ļoti iespējams, to redzētu mēs, pārējie.

GRĀMATAS | 2020

Agrs pavasaris, Matīsa iela

Manas grāmatas šīgada martā tika pie jaunām mājām. Man priekšā bija divi tukši plaukti un pie kājām pilnas kastes grāmatu. Šo varbūt sapratīs tikai trakie klasiskā formāta grāmatu cilvēki — cik liela bauda ir katru no tām paņemt rokās un katrai atrast savu vietu un kaimiņienes. Kārtot, sakārtot un, ļoti iespējams, pārkārtot. Esmu ne tikai grāmatu, bet arī kārtības frīks, līdz ar to tām ir jāstāv konkrētā secībā un noteikti pēc augumiem. Šī brīža kārtība paredz iedalījumu pēc izdevniecībam, bet manas grāmatas ir stāvējušas plauktos arī krāsu, izmēru, autoru, lasījuma procesa u.c. secībās.

Mums, cilvēkiem, reizēm patīk vai ir nepieciešams atskatīties uz pagājušo. Teju viss izdzīvotais ir vērtīga pieredze, šī ieraksta sakarā — izlasītās grāmatas it īpaši. Kā zināms, grāmatu lasīšanas procesam ir daudz pozitīvu ieguvumu — tas attīsta kritisko domāšanu, empātiju, iztēli, kā arī palīdz pieredzēt daudz dažādu dzīvesstāstu, neatraujoties no lasāmā teksta.

Šis ieraksts būs par grāmatām, kuras izlasīju pagājušajā gadā. Par tām, kuras ir lieliski uzrakstīti darbi un kuru tekstu pārstrādāšana man bijusi vērtīga (vai varbūt izklaidējoša) pieredze. Ņemot vērā, ka, lai atsauktos uz tām šajā blogā, visa gada garumā, esmu bijusi vai nu par slinku vai par aizņemtu, vienu rītu sajutu, ka gribu to izdarīt tagad.

Beigbeders, Ūna un Selindžers

Reiz, kādā šīgada ziemas dienā, kuras visas pagāja kā viens nebeidzams rudens, mēs ar K. pastaigājāmies mierīgajās Cēsu ielās. Pie kādas vecpilsētas ēkas bruģis pārgāja pakāpienos – tie veda augšā līdz durvīm, aiz kurām atradās Zvaigznes grāmatnīca. K. tobrīd meklēja sev plānotāju, es, savukārt, grāmatas meklēju vienmēr. Iegājām ēkā un visu tās dienas pastaigu attaisnoja viens vienīgs skatiens, kurš savienoja mani un Ūnas O’Nīlas melnbalto portretu uz grāmatas vāka.

Jāatzīst, ka par šo grāmatu zināju vien tik, ka tā bija radījusi nebeidzamu sajūsmu cilvēkam, kurš burtiski pārtiek no grāmatām – Agrim, kurš “Ūnu un Selindžeru” ievietojis sava tālā 2015. gada TOP grāmatu apskata pirmajā vietā. Atmiņās par savu mīlestību pret šo romānu no pirmā acu skatiena viņš raksta tā: “Manas acis uzreiz iemirdzējās kā divas visspožākās zvaigznes un es tvēru grāmatu, lai sajūsmā remdētu ilgas pēc tās”. Es tobrīd nezināju, kas ir Ūna, par Selindžeru vien tik, ka viņš ir lieliskā darba “Uz kraujas rudzu laukā” autors. Jā, būtu lieliski zināt autora biogrāfiju pirms viņa grāmatas lasīšanas, bet tikpat labi arī ir nezināt neko. Tā var rast iemeslu izlasīt vienu labu grāmatu divas reizes.

Siltināšanās. “Klusums ir vaļā”

Jau gadu
es eju projām no tevis.

Tas ir kā lūkoties titros,
kuros bezgalīgi atkārtojas mūsu abu vārdi.

Reiz es iemīlēju dzeju, iepazīstot Ojāra Vācieša grāmatas. Tolaik ēdu visus dzejnieka vārdus, apburta no tā, kādu pasauli tie man atvēruši. Manuprāt, dzeja ir ļoti nozīmīgs lielums, kurš koncentrētā valodā spējīgs pateikt lielu sajūtu. Nozīmīgu sajūtu. Cilvēks dzejā meklē sevi, atrod iespēju paskatīties uz savām sajūtām citādāk, iekāpjot tajās vēl dziļāk. Ingas Pizānes grāmatas lasīšanas laikā – vēl siltāk.

Sieviete ievelk dūmus, cilvēki skūpstās par maz,
palaiž dzīvi gar lūpām.
Mums ir ideāli, bet tie nesaskan
ar dzīvi.

Inga savā dzejas grāmatā “Siena, ko nosiltināt” stāsta par ilgām, skumjām, sevis meklēšanu, vientulību, lasītājs iepazīst arī dzejnieces mammu un viņas brīnišķīgo spēju izstāstīt emocionālo pasauli lietās un darbībās.

Āris iedvesmo pabeigt iesākto

Kā, pie velna, kādam vispār var būt garlaicīgi? Tu vari ar miljoniem cilvēku uzsākt sarunu vienlaikus jebkurā brīdī.

Vai tev kādreiz ir bijušas problēmas pabeigt iesākto? Es esmu viena to tām, kam pabeigšana nozīmē sarežģījumus, tāpēc esmu pateicīga, ka ir cilvēki, kuri motivē to mainīt, cilvēki, kuri vēlas būt iedvesmotāji un pavērst pasauli tādējādi, lai katrs no mums savā dzīvē darītu to, kam viņš ir radīts, kas viņam vislabāk padodas, tādējādi darot pasauli aizraujošu, dzīvu un veiksmīgu. Āris ir viens no tādiem cilvēkiem – viņš deg aizrautībā un vēlmē redzēt citu cilvēku panākumus un palīdzēt viņiem tos sasniegt caur pārmaiņām. Āris ir radījis pats savu pašizaugsmes centru – radošu, darošu, pozitīvu cilvēku pulcēšanās vietu, kafejnīcu SPIIKIIZI (runā viegli no angļu valodas) un sarakstījis jau trīs grāmatas, kuras pamatā veltītas savu spēju pilnveidošanai un darbības veicināšanai. Šis ieraksts būs par Āra Birzes otro grāmatu – “Pabeidz iesākto”.

Mana sirds deg naidā pret bailēm iet savu dzīves ceļu.

Šis citāts, kas izlasāms grāmatas noslēguma lapaspuses pirmajā rindā, manuprāt, izsaka visu esenci tam, kas attiecināms uz cilvēka būtību, uz cilvēcību, uz mani pašu. Es alkstu veidot savu dzīvi ar to, ko vislabāk protu, ar to, kas mani aizrauj, kas liek mirdzēt manām acīm par to runājot un aizrauties elpai sajūsmā, kad apgūstu ko jaunu un veidoju komunikācijas jomā, kas ir vistuvākā manai būtībai. Tomēr es turpinu slīdēt pa dzīvi, atdāvinot savu laiku kādam uzņēmumam, kādam darbam, pelnot naudu, kuru tērēju, lai izdzīvotu dienas, kuras pavadu strādājot un atpūstos vakaros, kuros esmu tik nogurusi no darba, ka man neatliek spēku paveikt lietas, kuras man šķiet patiesi aizraujošas. Es nereti iesāku lietas, kuras vēlos, lai ar laiku mani izrautu no drošās dzīves, aizvestu tālāk par ikdienas vienveidību, tomēr visbiežāk tās paliek nepabeigtas – slinkuma, aizņemtības, noguruma dēļ. Un Āris savā grāmatā iesaka veidus, kā cīnīties ar šo nespēju/nevēlēšanos pabeigt.

“Vīrieši bez sievietēm”, Haruki Murakami

Cik dzīve ir savāda! Te tu iedomājies, ka kaut kas ir ārkārtīgi spožs, esi gatavs atteikties no visa, lai to iegūtu, bet, kad pagājis nedaudz laika un tu paskaties uz to no cita leņķa, krāsas ir neticami izbalējušas. Ko es tajā vispār saskatīju, to vairs nesaprast.

“Vīrieši bez sievietēm”, Kriša dāvinājums, nostāvēja manā grāmatu plauktā aptuveni piecus mēnešus, līdz sajutu, ka tās laiks ir pienācis. Ar Murakami draudzējos jau krietni sen – kopš pirmajos pēcvidusskolas gados viņa grāmatas netīšām atklāju Ventspils bibliotēkas plauktos. “Norvēģu koks”, “Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules” bija pirmās, kuras mani pilnībā apbūra un es meklēju vēl un vēl. Lasīju, ko vien bibliotēka man varēja piedāvāt un izlasīju visu, kas tajā brīdī bija latviski iztulkots. Pēc tam vairākus gadus Murakami vairs neienāca manā pasaulē un es viņu, nez kādēļ, sajutu kā Koelju tipa rakstnieku. Varbūt tādēļ, ka arī mūsu pusē viņš beidzot bija kļuvis par kulta rakstnieku un man vienmēr ir bijusi mentāla alerģija pret bara instinktu. Tomēr, Murakami kvalitāti tas, protams, nebija mainījis itin nemaz. Šogad esmu izlasīju divas no “18Q4” triloģijas grāmatām un nu arī šo silto, neparasto stāstu krājumu.

Kļūt par vīriešiem bez sievietēm ir pavisam vienkārši. Tu patiesi mīli kādu sievieti, un tad viņa kaut kur pazūd.

“Pēcjēzus vecuma sviests”

Labs dzejolis jau ir tāds, kuru izlasot dvēsele sadalās drumslās kā kautiņā pret galvu sašķaidīta alus pudele.

Nedēļā, kuras nogalē solījās iestāties mans Jēzus vecums, kā dāvanu no Kriša saņēmu šo nelielo, patīkamos toņos ievākoto, MANSARDA izdoto grāmatu. Pirms tam par grāmatu zināju trīs lietas – tās autors ir dzimis un audzis tai pašā pilsētā pie jūras, kurā es; foto, kas redzams uz grāmatas vāka nav fotomontāža, bet īsta autora pelde ziemā; skaidrs, ka saturs atspoguļo to, ko Oskars Vizbulis piedzīvojis pēc tā vecuma, kurš teju bija jāpiedzīvo man. Biju arī lasījusi pāris slavinājumus autora prozai manā iecienītākajā soctīklā Goodreads. Bet, neatkarīgi no jebkura iepriekšminētā fakta, zināju, ka grāmatai jāķeras klāt pēc iespējas ātrāk. Tieši tikko biju nobeigusi Rebeku un manas rokas bija brīvas.

Mēs bijām apsēsti ar dažādām tenkām, un viena no tām bija šāda: kad morgā uzšķērž nelaimīgi iemīlējušamies pašnāvnieka vēderu, no tā izlido tauriņi. Pēc stundām, kad skolotāji prasīja, kur mēs tik steidzīgi dodamies, atbildējām, ka skrienam vērot tauriņus.

Tātad. Es sāku lasīt – vienu, otru stāstu un tie mani neuzrunāja. Tur kaut kas notika, kaut kas varbūt lika pasmīnēt (ne smieties), ik pēc aptuveni piecām lapām gadījās kāds atzīmēšanas vērts citāts, bet kopumā es nesapratu, par ko gan šis darbs būtu pelnījis prozas debitanta nomināciju (kā biju lasījusi kādā komentārā). Kad ieminējos Krišam, ka man nepatīk, ka neredzu grāmatā nekā īpaša, viņš noteica, ka tas droši vien tāpēc, ka vēl neesmu sasniegusi īsto vecumu. Taisnība – līdz trīsdesmit trešajai dzimšanas dienai viena vēl bija palikusi.

Fricis labi apzinājās, ka, tikai atrodoties nepazīstamā vietā, cilvēks nonāk tādā situācijā, it kā viņam no miesas būtu nodīrāta āda. Viņš kļūst tik jūtīgs, ka spēj pamanīt sevī vissmalkākās personības īpašības.

Bet tad pamazām atnāca stāsts par čigāniem. Nu un tur jau es esmu bijusi. Kad mācījos pamatskolā, arī Dolārs vēl bija tikai puika; es biju redzējusi zirgus ja ne viņu virtuvēs, tad sētās gan. Protams, ka autors nevienā brīdī nepiemin pilsētu, kurā viņa čigāni dzīvojuši, bet es viņus atpazinu. Es beidzot pamanīju Vizbuļa stāstītajā to realitātes un humora devu, kas mani uzrunāja.

Raimonda Kaugvera “Četrdesmit sveces”

Ja gribam saglabāt savu tautu, tad mutē jāizmanto tikai ēšanai un darbam – klusi un neuzkrītoši.

“Četrdesmit sveces” ir Mansarda izdota un Guntara Godiņa tulkota igauņu rakstnieka grāmata, kurā ir pateikts tik daudz, ka to nav iespējams izstāstīt mazā bloga ierakstā. Un ja būtu, es to nemaz neprastu – pieeja, kādā to dara Kaugvers, ir apbrīnojama, bieži tik vienkārša, ka kārtējo reizi liek saprast, ka nav nekā vērtīgāka par izstāstītu patiesību. Redzēt nozīmīgus sīkumus, kuriem neievērotiem mēdzam paiet garām, redzēt lielas lietas tik nozīmīgas, cik tās patiesībā ir, lai arī pieraduma pēc kļuvušas pavisam ierastas.

Kapsēta ir kliedzošā pretrunā ar pilsētas vispārējo nevīžību, un es īgni domāju par to, kāda velna pēc mēs tik pedantiski rūpējamies par mirušajiem? Cik nekonsekvents ir cilvēks! Kur te loģika? (..) Vai vienīgi nāve cilvēku padara par varoni?

Viss stabilais un nemainīgais ir garlaicīgs un pelēks. Dari, ko gribi, cilvēku padara interesantāku viņa netikumi, nevis tikumi. Tikumi ir vispārēji, mūžīgi, jebkuram vieni un tie paši. Vienīgi netikumi ir dažādi, katram cilvēkam tos vajag jaunus un kārdinošus.

Andras Rušmanes “Vienpatnieki”

Lai, nedod dievs, nepaliktu vienas? Vai asaras pārī ir labākas par smaidu vienatnē?

“Vienpatnieki” iepazīstina savu lasītāju ar jaunu sievieti Ramonu – viņas skaistumkopšanas biznesu un sapni atgriezties bērnības mājā. Ramonas pašpietiekamība un pedantiskums ļauj viņai baudīt dzīvi un justies tajā ērti, esot vienatnē un neilgojoties pēc kāda, kas šo pašesamību traucētu un, viņasprāt, traumētu. Tāpat grāmata stāsta par otru vienpatnieku – jaunu vīrieti Gabrielu, kurš arī izvēlējies būt laimīgs esot tikai pats savā sabiedrībā, iemācījies neizrādīt savas emocijas, jo reiz stipri ticis sāpināts.

Ja nu tu kļūdies? Ja tavs pašvērtējums ir pārspīlēts un nepamatots un patiesībā apkārtējie tevi uztver kā garlaicīgu, neveiksmīgu īgņu, kura aizbiedējusi pielūdzējus? ja nu spogulis rāda greizi un tu patiesība esi pārziedējusi pujene? Ja pienāks laiks, kad nožēlosi neizmantotās iespējas , un vienatne patiešām reiz pārvērtīsies vientulībā? Ko tad?

Abus saved kopā lauku māja, kuru, sapņa vadīta, Ramona iegādājusies, bet mantojuma ceļā tā nonākusi pie Gabriela. Sākas klusa cīņa, kurā neviens no iesaistītajiem, īpašniekiem negrasās atkāpties un padoties. Skaidrs, ka paralēli nesaskaņām, abi vienpatnieki atrod kopīgu valodu, kuras pamatu veido jauno cilvēku uzskati par dzīves pamatvērtībām darbu un katra iekšējo pasauli, kuras, nepārsteidzot, ir krietni līdzīgas.