Ja gribam saglabāt savu tautu, tad mutē jāizmanto tikai ēšanai un darbam – klusi un neuzkrītoši.
“Četrdesmit sveces” ir Mansarda izdota un Guntara Godiņa tulkota igauņu rakstnieka grāmata, kurā ir pateikts tik daudz, ka to nav iespējams izstāstīt mazā bloga ierakstā. Un ja būtu, es to nemaz neprastu – pieeja, kādā to dara Kaugvers, ir apbrīnojama, bieži tik vienkārša, ka kārtējo reizi liek saprast, ka nav nekā vērtīgāka par izstāstītu patiesību. Redzēt nozīmīgus sīkumus, kuriem neievērotiem mēdzam paiet garām, redzēt lielas lietas tik nozīmīgas, cik tās patiesībā ir, lai arī pieraduma pēc kļuvušas pavisam ierastas.
Kapsēta ir kliedzošā pretrunā ar pilsētas vispārējo nevīžību, un es īgni domāju par to, kāda velna pēc mēs tik pedantiski rūpējamies par mirušajiem? Cik nekonsekvents ir cilvēks! Kur te loģika? (..) Vai vienīgi nāve cilvēku padara par varoni?
Viss stabilais un nemainīgais ir garlaicīgs un pelēks. Dari, ko gribi, cilvēku padara interesantāku viņa netikumi, nevis tikumi. Tikumi ir vispārēji, mūžīgi, jebkuram vieni un tie paši. Vienīgi netikumi ir dažādi, katram cilvēkam tos vajag jaunus un kārdinošus.
Raimonda Kaugvera radītais romāns ir īsts un patiess, tā ir atklāta pieredze, kura attēlo vārdos kaut ko tādu, ko nekad nebiju lasījusi. Šis ir apbrīnojams darbs, apbrīnojams savā biogrāfiskumā, apbrīnojams patiesumā, runājot par visu, ko piedzīvojis vīrietis no sava piedzimšanas brīža līdz 40 gadu vecumam, ejot cauri vissmagākajiem pārdzīvojumiem. Runājot par to, par ko runāt bija aizliegts. Apbrīnojams, jo, par spīti saturam, kas parāda padomju un vācu okupācijas, dalību karā, tuvinieku zaudēšanu, arestu, izsūtīšanu uz Sibīriju un vēl un vēl, romāns ne brīdi nerada smaguma sajūtu un emocionāli nenospiež. To es redzu kā rakstnieka augstāko meistarību, kurai papildus nāk viegli lasāma un plūstoša valoda. Patiesi lielisks darbs, kurā esmu pasvītrojusi tik daudz citātu, ka dažus labākos izšķirt nav viegli.
Skaidrs, ka viņi necieš vāciešus. Es arī neciešu. Kurš gan viņus cieš? Bet plikas ienīšanas pēc sevi ziedot ir bezgala muļķīgi.
Lai cik grāmatu es būtu lasījusi un filmu par karu redzējusi, jau kādu laiku pēc tam, kad izlasīju “Četrdesmit sveces”, sapratu, ka šis darbs sniedz vēl nepiedzīvotu skatījumu par šo tēmu. Romāns parāda pilnīgi citu pieredzi un sajūtu tam, kā patiesībā jūtas cilvēki, kuri atrodas karā, kara nometnēs, darba nometnēs.
Izbraucu Lieldienu sestdienā. Ceļš nebija garš, tikai divas dienas. Dīvaini, ka pie lieliem mērogiem attālumu mērā nevis ar kilometriem, bet gan ar laiku.
Lieliski ir skatījumi no bērna redzošā un saprotošā lauka. Kāpēc pieaugušie rīkojas tieši tā, kā rīkojas un vai tādēļ viņi ir laimīgāki? Kāpēc viņi tēlo un izliekas, kāpēc veic darbības pieraduma vai “pareizas audzināšanas” dēļ? Bērns, kura redzējums uz pasauli ir apkārtējās vides un ļaužu nesamaitāts, sniedz absolūti nefiltrētu skatījumu uz to, un tas nereti ir komiski, mudinot pieaugušajam paskatīties uz sevi no malas.
Jo ilgāk es vēroju lielo ļaužu dzīvi, jo ātrāk sarūk mana cieņa pret viņiem.
Iespējams grāmatu tās satura dēļ lasīt nebūs vienkārši, tomēr rakstnieka valoda plūst raiti un pat sāpīgākās pieredzes tiek parādītas cilvēcīgā vienkāršībā. Mēs te esam, mēs te dzīvojam un, ja ne rīt, tad parīt noteikti kļūs vieglāk. Mums katram ir jānes tas, kas nesams un jācenšas vienkārši būt pēc iespējas atklātākiem gan pret sevi, gan sev tuvajiem.
Visa pasaule izgaisa, jutu, ka esmu visdrošākajā vietā, ko šī nožēlojamā pasaule man var piedāvāt, – esmu mātes rokās.
Grāmatu smarža 